Atvadas februārī

Inga sacīja, ka pēc divām nedēļām tā jocīgā ilgu un sirrealitātes sajūta pāries, un man toreiz nebija iemesla neticēt. Bet nepāriet. Tik gaišā atmiņā vēl pirmā nedēļas nogale Luksemburgā ar geocaching ekspedīciju Meršā un pastaigu gar Stausee un Esch-sur-Sûre. Vienmēr esmu bijusi apļveida kompozīcijas piekritēja, tāpēc arī šoreiz izvēlējos par labu aplim un pēdējā nedēļas nogalē devāmies meklēt apslēptos dārgumus. Kristiana bija apslimusi un brīdi šaubījās, tomēr galu galā pieteicās kā līdzbraucēja, jo noteikti gribēja ko pasākt kopā ar mums, kamēr vēl esam uz vietas. Devāmies turpat netālu, uz pilsētiņu ar nosaukumu Diekirch, kuras simbols ir ēzelis. Šis lopiņš tur parādās visai bieži un dažādos apveidos. Redzējām, piemēram divas ēzeļstrūklakas. Vienu ļoti iemīļojuši bērni, jo ēzelīšiem var grozīt ausis un astes, galvas un kājas. Otra uzslieta kādā skvēriņā par godu stāstam par nabadzīgu zemnieku, kuram uzsmaidījusi veiksme un viņš ticis pie ēzeļa, kurš... khm... kakājis zelta monētas. Nav ne jausmas, kā stāsts beidzas, bet esmu pilnīgi droša, ka ar morāli :) Šķiet, šī bija operatīvākā slēpņošana, ko esmu pieredzējusi. Divās stundās jau bijām izčamdījuši strūklakas, sasmīdinājuši kafejnīcā pie loga sēdošos, izurbinājuši baznīcas sienas, izložņājuši tiltapakšas un atraduši vienu no tuvējiem dižozoliem. Interesanti, ka mazās Luksemburgas lielāko koku fotogrāfijas un aprakstus var apkopot vienā grāmatā, tā ka mums bija ekskluzīva iespēja meklējamo koku izpētīt jau mājās. Komandas darbs uz visām 10 ballēm.

Pēdējā vakarā līdz 1.30 tīrīju vannasistabu, lai viss paliktu tieši tik balts un tīrs, un cerību pilns kā dienā, kad mēs ieradāmies. Kristiana, redzot, ka es uzdarbojos kā tāda bīstamā mājsaimniece, mēģināja mani atrunāt no lielajiem tīrīšanas darbiem un sacīja, lai liekos laicīgi uz auss. Bet es viņai teicu, ka man tas ir vajadzīgs un ka man jāatvadās no šīs vietas, pēdējo reizi vēl apmīļojot un sakārtojot katru stūrīti. Es nemaz citādāk nevaru. Viņa jau vairākas dienas bija tik skumja. Samīļojāmies. Pirms tam bijām ieturējuši atvadu vakariņas, baudot kārtējo fantastisko quiche Lorraine, apmainoties dāvaniņām un kaļot atkalredzēšanās plānus. Kristiana teica, ka viņai ir sajūta, ka mēs atgriezīsimies, un piebilda, ka viņas sajūtas parasti izrādoties pareizas. Tā arī saņemot manu e-pastu, kurā apjautājos, vai istabiņa joprojām ir pieejama, viņu esot pārņēmusi tā siltā un īpašā sajūta, ka tā tam ir jābūt un ka mēs esam tie, kuriem pie viņas ir jānonāk. Un, jā, arī mani satraukumi toreiz, septembrī, pagaisa kā nebijuši brīdī, kad saņēmām no viņas apstiprinošu atbildi. Iespējams, tā nudien bija lemts, ja reiz mums tik smagi klājās ar dzīvesvietas meklējumiem. Tagad jau tas šķiet skaidrs kā divi reiz divi - mums gluži vienkārši bija jāsagaida tas viens īstais sludinājums :)

Torīt cēlāmies piecos no rīta, sakrāmējām roverī pēdējās mantas, konfekšu tūtu un pusi quiche Lorraine. Ping un Pong abas samiegojušās nosēdušās uz lieveņa un skumju un neizpratnes pilnām acīm vēroja notiekošo. Atradu makā sauju 1 un 2 eirocentu monētas un pārīti vilciena biļešu, jautāju Kristianai, vai viņai ir kāda ideja, ko ar to iesākt. Viņa uzreiz noreaģēja un teica, ka ir gan. Virtuvē uz galda bija palicis latviešu mājas siera trauciņš, kuru mēs abi šos piecus mēnešus bijām izmantojuši kā cukurtrauku. Viņa to paķēra, sabēra iekšā naudiņu un biļetes, uzlika vāciņu un smaidot paziņoja: "Tā, šis te jūs gaidīs, kad atgriezīsieties". Smaidīju pretī: "Tā tam būs būt". Atstāju viņai arī divas zemeņu ievārījuma burkas un pēdējo saujiņu piparmētru tējas. Un puspudeli balzāma. Uz drīzu tikšanos! Sacīts, darīts. Pēc 40 minūtēm tikāmies, jo bijām aizmirsuši maisiņu ar šampūniem, krēmiem un citiem vannasistabas niekiem un Kristiana pabrauca mums pretī, lai to atdotu :) Arī tas bija likteņa pirksts, jo otrās atvadas nebija tik smagas. Smiekliem pieskandinot tukšo lielveikala stāvvietu, pamājām atā-atā un kļuva mazliet vieglāk. Līdz brīdim, kad šķērsojām Mozeles upi un Luksemburgas/Vācijas robežu. Tad kļuva skaidrs, ka šis piedzīvojums patiešām ir beidzies. Fiziski. Visādi citādi tas joprojām turpinās.