Ar tukšu vēderu veikalā ienākt aizliegts

Turpinot par ēšanas tēmu, varu droši apgalvot, ka latvietis Luksemburgā badā nenobeigsies - produkti lielākoties ir pazīstami un izvēle veikalos ir pietiekami liela, lai katrs atrastu ko sev pa prātam. Mēs visbiežāk pēc iekdienišķās piena pakas, siera un jogurtiem dodamies uz lielveikalu Match, kas atrodas 7 min attālumā no mūsu mājām, lielveikalā Topaze. Salīdzinājumam tiem, kas ir bijuši Ventspilī - Topaze ir kā mūsu Tobago, tikai nedaudz lielāks un pilnāks, un Match kā Rimi. Pirmo reizi, kad tur iegāju, nodomāju, ka labi vien ir, ka man tik daudz būs jāstrādā, citādāk es to vien darītu kā klīstu pa pārtikas nodaļu un cauram dienām ēstu. Vizuāli ļoti kārdinoši piena produkti, smaržīgi augļi, čupām salātu, dabīgais tas un bioloģiskais vēl kaut kas... Luksemburgas iedzīvotāji ļoti spiež uz veselīgo dzīvesveidu, bet tā piekopšana diemžēl maksā uz pusi dārgāk kā dzīvesveids-parastais.

Ir mazliet savādi redzēt plauktos čupām vietējo ražotāju produktu - pēc pieraduma skatos  uzrakstus uz iepakojumiem, un lielākoties to vien atrodu kā "Luxembourg" vai "Deutschland", vai kādreiz "France", vai neatrodu neko - arī tie ir vietējie. Un man tas šķiet patiešām labi un jauki, turklāt šejienieši ārkārtīgi lepojas ar savas valsts produkciju un lielākoties izvēlas tieši to. Arī mēs mēģinām nobaudīt vietējos labumus, lai gūtu iespaidu par valsti, kurā uz brīdi esam apmetušies. Par manu favorītu ātri vien kļuva dažādie Luksemburgas uzņēmuma Luxlait* ražotie biezpiena deserti, kas pēc konsistences un izpildījuma nedaudz atgādina Latvijā pieejamos Fantasy, bet nav tik ķīmiski un garšo burvīgi. Ik dienu pa vienam biezpiena sieriņa vietā :) To es tā saku tagad, kad ir pagājis mēnesis un esam jau paguvuši nedaudz paeksperimentēt, savukārt pirmās pāris nedēļās pagāja, kursējot gar veikalu plauktiem un meklējot kaut cik pazīstamus produktus, lai papildus citiem piedzīvojumiem neieķēpātos vēl arī kādā gremošanas sistēmas neražā. Sev par lielu pārsteigumu esam šeit atraduši auzu pārslas, skābo krējumu un dikti garšīgas cepamās desiņas. Ja jānosauc kāds no mums ierastajiem pārtikas produktiem, kurus esam šeit meklējuši un neesam atraduši, tad uzreiz nāk prātā biezpiens, lai gan zinu, ka tam te ir jābūt, jo izlasīju Luxlait mājas lapā, ka ir viņiem cottage cheese - acīmredzot neesam pietiekami uzcītīgi meklējuši. Arī tēju izvēle nespecializētajos veikalos šķita gaužām trūcīga, par man tīkamajiem švakajiem paciņu kapučino vispār nerunājot. Bet, lai nu kā šeit nav, bet rupjmaizes un saldskābmaizes te pavisam noteikti nav. Jāsaka, ka tieši Luksemburgas maize man pagaidām ir sagādājusi vislielāko vilšanos, jo tādu patiešām garšīgu tā arī līdz šim neesam atraduši. Baltmaize te ir galīgi nekāda, praktiski bezgaršīga. Ja nu gribas ar garšu, tad esiet laipni lūgti pameklēt plauktā zem cepumiem, tur būs supersaldas amerikāņu hamburgermaizītes, kuras var glabāt (vai manu vai) vairākus mēnešus. Nogaršojām vietējo saldskābmaizi kaut ko, kas izskatījās pēc garšīgas saldskābmaizes, bet arī tā atsita salmus - nu nav garšas! Kristiana reizēm no sava iecienītā ultradārgā veikala Cactus atved graudu maizi - nu tā tāda kā karašiņa ar sēkliņām, nekāda vaina, tikai ātri sacietē. Bet vispār, spriežot pēc novērojumiem, cilvēki šeit īpaši daudz maizi nepatērē, varbūt tāpēc arī nemaz nav pamanījuši, ka diez kas no tās nav. Katrā ziņā mūsu atvesto "Lāču" maizīti ar augļiem Kristiana notiesāja ar lielu baudu un nevarēja vien beigt slavēt, tieši tāpat kā zefīru "Maigums" un poraino "Laimas" šokolādi :) Un man ir prieks, un es lepojos.

_________________
* Līdzīgi kā Ventspilī dažādus nosaukumus atvasina no pilsētas vārda - Ventbetons, Ventamonjaks, Ventbunkers -, tā arī šeit daudzos nosaukumos parādās Lux. Piemēram, jau minētais Luxlait būtu "Luksemburgas piens", savukārt mūsu vannasistabā ir DuschoLux :)

Lappuse no gardēža dienasgrāmatas

Luksemburgieši mēdz jokot, ka tik mazai nācijai kā viņi nav vajadzības attīstīt kādu unikālu ēšanas kultūru un pilnīgi pietiek ar labāko, ko viņi līdz šim pārņēmuši no kaimiņiem francūžiem un vāciešiem un pagatavo pa savam. Pirmo šeit nodzīvoto nedēļu laikā esam paguvuši nobaudīt ne vienu vien līdz šim nenomēģinātu ēdienu un novērot kādu jaunu ēdiena pagatavošanas veidu. Pirmkārt, pieminēšanas vērts ir fakts, ka esmu uzzinājusi, kā supergaršīgi pagatavot lapu salātus. Recepte gan esot grieķu izcelsmes un man tīkamās garšas noslēpums slēpjas pareizā olīveļļas, bakzamiko un dažādu garšvielu proporcijā, bet, kolīdz nogaršoju, man kļuva skaidrs, kāpēc šajās mājās vienmēr ir pilns ledusskapis ar salātiem. Protams, ja neskaita to, ka pagalmā dzīvo trusis :)

Quiche Lorraine
Viens no franču virtuves ēdieniem, ko mums pagatavoja Kristiana, saucas Quiche Lorraine (pirmais vārds izrunājas kā "kiš" - man šķiet bezgala mīlīgi) un pie mums, Latvijā, to visdrīzāk dēvētu vienkārši par sāļo kūku. Ļoti vienkāršiem vārdiem sakot, tas ir kā picas un speķa pīrādziņu apvienojums. Veidnē ieklāj kārtaino mīkliņu, kuru var gan gatavot pats, gan nopirkt jau gatavu, tas atkarīgs no tā, cik nu kuram ir laika un pacietības. Tad pa virsu ber mazliet apceptu  cauraugušu gaļiņu un (man par šausmām) sīpolus, tam pa virsu lai daudz sarīvēta siera. Mūsu gadījumā tas bija viens no rūgtenajiem Šveices sieriem - iederējās ļoti labi. Pa virsu tam visam pārlej olu, kas sakulta ar sāli un pipariem. Tikai neatceros, vai tā ola bija jālej uzreiz vai maķenīt vēlāk, bet to es noskaidrošu. Cep kādas 40 minūtes, uztaisa milzīgu bļodu ar jau iepriekš minētajiem salātiem un triec ribās, ka nemetas. Pēc garas pastaigas pa kalniem un pa lejām garšoja vienkārši brīnišķīgi, un pat sīpolu klātesamība nespēja šo mirkli sabojāt.

Raclette 
Šis pat nav ēdiens - tas ir vesels pasākums. Raclette dzimtene ir Šveice, un šādi, pirmkārt, sauc vidēji cietu un visai sāļu sieru un, otrkārt, procesu, kura laikā ēdiens tiek gatavots uz mazām panniņām, kuras liek iekš/uz  nelielas krāsniņas, ko parasti novieto galda vidū, lai visi tiek klāt un var gatavot vienlaicīgi. Patiesībā tam, ko  šādi gatavo, likumi nav rakstīti - tas var būt jebkas, ko labprāt ēdat un kas nekļūst pilnīgi nebaudāms ceptā  veidā. Uz mūsu vakariņu galda bija: 2 veida Raclette sieri (šveiciešu garšo labāk ar augļiem, franču - ar gaļu), olas, vārīti kartupeļi, sīki sagriezts speķītis, ananāsi, marinēti gurķīši un neizpaliekošā salātbļoda. Varētu šķist, ka tā ir visīstākā laika nosišana un ka daudz ātrāk būtu samest uz normāla izmēra pannas olas, kartupeļus, gaļu, izkausēt sieru, sadalīt pa porcijām un lieta darīta. Iespējams, ka tā arī ir, bet nesteidzīgiem brīvdienu vakariem šī ir vienkārši perfekta nodarbe, jo tai ir daudz plusu: 1) nevienam nav jāgatavo, jo to dara visi 2) sēžot pie galda un krāmējoties ar tām mazajām panniņām, rodas ļoti omulīga atmosfēra 3) katrs var pagatavot, ko un kā vēlas 4) kamēr ēd vienu gardumu, gatavojas jau nākamais, kurš nebūs atdzisis, kamēr pļāpā ar draugiem utt. utjp. Cilvēkiem, kuri cenšas apgūt rietumu nesteidzīgo dzīvesveidu (piemēram, man) Raclette būtu jāiekļauj obligātajā dienaskārtībā vismaz reizi nedēļā. Un varu iedomāties, cik jautri ir šādi kopīgas rosīšanās vakari kopā ar bariņu draugu :)

Pārgājiens Klervo

Svētdien, redzot, ka saulīte ripo pa zemes virsu, sajutām sevī milzīgu enerģiju un nolēmām to likt lietā. Turpinot iepazīt Luksemburgas ziemeļu daļu, devāmies uz Klervo (Clervaux) - mežu ieskautu pilsētiņu ar klosteri kalna galā un baltu pili tā pakājē. Tomēr šis mūsu izbrauciens atšķīrās no citiem ar to, ka šoreiz bijām ieplānojuši pārgājienu. Sasmērājām graudu maizītes, uzvārījām laimes tēju (Gluck Tee), sastūķējām somā ar šalles un cimdus (kā nekā uz ziemeļiem pošamies) un čunčinājām augšup. Kristianai, kā izrādās, ir īpaša grāmata, kurā ir aprakstīti 200 dažādi pastaigu/pārgājienu maršruti pa visu Luksemburgu. Tā kā laiks bija jauks un tā vien rosināja uz kārtīgu izkustēšanos, izvēlējāmies 6,8 km garu vidējas grūtības pakāpes staigājamu posmu jau minētajā pilsētiņā. Maršruta sākums parasti ir vietā, kur var nolikt mašīnu, un tālāk jāiet, skatoties kartē un/vai sekojot norādēm, kas visa maršruta garumā ir redzamas uz stabiem, kokiem, sētām utt. Pastaiga izvērtās patiešām jauka, jo zobainā saulīte sildīja muguru un mežs smaržoja pēc rudens, zem kājām lapas, zīles, kastaņi, rieksti. Turklāt maršruts bija ļoti pārdomāts, lai soļotājiem būtu interesanti - mainījās gan ceļa segums un taciņu platums, gan pastaigas vietas reljefs. Rāpjoties visstāvākajā kalnā kaut kur meža vidū, bija sajūta, ka kājām nupat ir priekšpēdējā stundiņa klāt, bet, tā kā kompānija man bija iegadījusies dikti omulīga, mēs visi, elsdami, pūsdami un traki smiedamies, tajā kalnā tomēr uztikām, un skats lejup neapšaubāmi bija šo pūliņu vērts. Galu galā uzrāpāmies līdz pat Sv. Maurīcija klosterim, kur baznīcā bijām iecerējuši paklausīties gregoriāņu dziedājumus, izrēķinājām, ka pietiks laika pabeigt savu gandrīz 7 km garās pastaigas maršrutu un atgriezties ar mašīnu, un raitā solī devāmies finiša virzienā. Viss bija jauki, līdz konstatējām, ka aizdomīgi sen nav neviena norāde redzēta... rezultātā attapāmies 2 km ārpus Klervo šosejas malā un sapratām, ka esam kaut kur nošāvuši šķērsām. Raitā solī rikšojām tik pa kalnu lejup uz pilsētu, pāris krustojumos mazliet pabrīnījāmies, bet mašīnu atradām, uz klosteri aizbraucām un nokavējām tikai pusi koncerta. Gregoriāņi gan izrādījās pagalam žēlīgi - tikai 8 gabali un krietni jau gados, knapi dvesa. Pavisam nesen renovētā baznīca bija pilna cilvēku, mani nogurušie ceļabiedri uz sola klanījās, cīnoties ar miegu, bet es ļāvu acīm klejot, priecājoties par virāžu gaismas spēlēm uz baltajām sienām. Iededzinājām vēl pa svecītei, noziedojot baznīcai 50 eirocentus un devāmies māju virzienā. Pa ceļam vēl iegriezāmies Uršpeltas pilī (Chateau d'Urspelt), kurā strādā kāds mums pazīstams pavārs. Pili bieži izīrējot kāzām, turpat blakus arī mazītiņa kapelliņa, nu ļoti glīta. Idilli gan nedaudz pabojāja mēslu smarža no netālās fermas, tāpēc devāmies droši iekšā pa pils vārtiem, mētājot jociņus par prinčiem un princesēm. Pilī gan viss bija tukšs un kluss, tāpēc izstaigājām pagalmu, iebāzām degunu restorāna priekštelpā, nošausminājāmies par numuriņu cenām un steidzāmies mājup, jo nupat vienīgais, par ko spējām padomāt un parunāt, bija vienīgi vakariņas :) Šis man atgādina, ka jāuzraksta kādu brīdi par pāris interesantiem ēdieniem, ko ar Kristianas gādību esam šeit paguvuši nogaršot. Fotogrāfijas. Augšā: (1) pārgājiena posms gar kukurūzas laukiem (2) Klervo katedrāle (3) Uršpeltas pils (4) skats uz Klervo pili. Apakšā: (1) - (3) Klervo klosteris.

Par riekstiem

Katru gadu oktobra otrajā svētdienā Luksemburgas pilsētiņā Fjandenā (Vianden) notiek riekstu gadatirgus jeb Nessmoort. Tā kā Kristiana mums jau pirms divām nedēļām šo pasākumu pieminēja un visai ilustratīvi aprakstīja, kā tur nokļūt, aizbraucām ar. Fjandena atrodas pie pašas Vācijas robežas, nepilnas stundas braucienā no Meršas. Šoreiz gan izmantojām sabiedrisko transportu, jo tikām brīdināti, ka stāvvietu varētu būt pagrūti atrast, turklāt satiksme pilsētā bija krietni vien ierobežota. Kolīdz izvēlāmies no autobusa, skatam pavērās kārtējā fantastiskā ainava un grandioza viduslaiku pils kalna galā. Jā, es joprojām spītīgi palieku pie sava, sakot, ka tie IR kalni, jo uzkāpt ir grūti un skats lejup pārāk saviļņojošs. No ielejas atskanēja jestri vācu šlāgeri, tā nu mirkli papriecājāmies par pili un veicīgi sekojām pārējiem autobusa pasažieriem, kas bija ļoti gudri, jo es diez vai būtu iedomājusies, ka uz pilsētas centru ved zig-zag veida taciņa lejup pa kalnu. Brīnišķīgs maršruts ar rudens smaržām un autentisku lapu čaboņu zem kājām uz leju, uz leju, uz leju. Noripojuši lejā, jau pamanām pirmos tirgotājus. Kā tad, rieksti maisiņos, rieksti groziņos, riekstu liķierīši, riekstu maizītes un pat desas. Uz mazītiņas skatuvītes iekārtojušies divi vīriņi - viens bliež akordeonu, otrs tīri tā neko dzied. Mazliet tālāk smuki sasēdies vesels orķestrītis, sparīgi spēlē jau minētos šlāgerus, radot dikti jauku atmosfēru. Vienubrīd pat saklausīju "Rozamundes" melodiju, lai gan uzreiz mani samulsināja kolēģe no Čehijas, sakot, ka tas esot visīstākais čehu gabals. Priecē, ka vismaz neesam vienīgie, kas uz vācu meldiņiem bliež virsū savus tekstus :)

Tik tālu viss bija jauki un par riekstu tēmu, bet soļojot tālāk, drūzma pieauga, jo bijām pietuvojušies liķierīšu degustācijas galdiņiem (mazmazīīītiņa glāzīte 2 eiro) un frī-gaļu-karstmaižu-stendiem-parastajiem. Tilta otrā pusē nez kāpēc skanēja kaut kāds absolūti ne-par-tēmu bumsiks un publika no malas izskatījās pēc laucinieku bara, kurā iefiltrējušies pāris Šveices futbola fanu, kuri jau vakardien gāza riņķī pilsētu, jo tūkstotis bija atbraukuši bez biļetēm. Nav ne jausmas, kurš spēlē uzvarēja, bet olē-olē-olē man, šķiet, skanēja galvā pat pa sapņiem (vai varbūt Kristaps miegā sācis dungot?) Šajā brīdī mana riekstu sajūta kaut kur izkūpēja, un nevarēju īsti saprast, kāpēc tik jauks pasākums bija jāpārtaisa par tusiņu parasto. Bet, kā man vēlāk paskaidroja Kristaps, lauku čaļiem jau arī vajag kādreiz padzīrot. Laikam jau tā. Izspraucāmies cauri pūlim un nozudām sānieliņās, pastaigājām gar upīti, no attāluma vēlreiz papriecājāmies par pili, atradām pārcēlāju, ar kuru var uzvizināties tajā augšā kalnā vai no kalna lejā, kā nu kuram labāk tīk, un sarunājām, ka atbrauksim šurp vēlreiz, kad šeit būs tukšs un kluss, kad pēdējie tūristu bari būs projām un Fjandena būs mazliet iesnaudusies.

Tomēr pirms došanās mājup mums bija jāīsteno kāda misija: no Kristianas bijām dzirdējuši stāstus par kādu šejienes kafejnīcu, kas atrodas vecā kinoteātra ēkā un tā arī saucas Ancien Cinema. Kino jau sen ticis nolikvidēts, un māja ilgu laiku stāvējusi tukša un pamesta, līdz to izdomāja pārpirkt kāds poļu pāris, kuri tad nu tur visu saveduši kārtībā un atvēruši kafejnīcu, kuras interjers esot pārdomāts līdz pēdējam sīkumam, lai apmeklētājiem nebūtu šaubu, ka viņi ir ienākuši kādreizējā kinoteātrī. Īsto vietu mēs atradām, tikai iekšā netikām, jo tur jau bija pilns ar kinomīļiem. Kristiana saslavēja kafejnīcas īpašnieces ceptās kūkas un kapučīno, eh, kā gribējās nogaršot. Griezāmies jau uz promiešanu, kad pamanīju, ka pie ieejas ārā stāv meitene un pārdod kūkas - urrā! Nopirkām pa gabaliņam šokolādes burkānkūkas, kas tematiski bija greznota ar valriekstiem. Ak, tu pasaulīt, kas tā bija par kūku! 3 eiro par visīstāko "mmmmmmm". Šaubu nav, Fjandenā mēs vēl atgriezīsimies. Tur var apciemot arī namiņu, kur reiz dzīvojis Viktors Igo, kā arī iegriezties Leļļu muzejā un Multfilmu muzejā. Un pils taču arī jāredz tuvāk. Īsāk sakot, turpinājums sekos.

Apstākļi un iespējas

Par pašu Eiropas Komisijas darbu neko daudz patiesībā nevaru stāstīt, jo tur pastāv tāds kā klusēšanas zvērests jeb, precīzāk, viss, kas tiek publicēts saistībā ar iestādes darbu pirms tam ir jāsaskaņo ar atbildīgajām personām (šķiet, ka tos var saukt pat par cenzoriem, bet varbūt arī nē). Tāpēc par pašu darbu tā mazāk, bet par notikumiem un vēl šo to varu šeit pastāstīt.
Tātad futbolu spēlēt neviens negrib. :)
Bet vispār esmu iesaistījies šī iesaukuma praktikantu sporta apakškomitejas darbā. Iesaistījies gan esmu nosacīti, jo neviena tikšanās vēl nav bijusi, bet uz lielās A4 lapas, uz kuras bija vēl divu praktikantu vārdi, uzskribelēju arī savu vārdu. Mērķis ir organizēt sporta pasākumus, lai būtu iespēja visiem kopā vai daļējā sastāvā izkustināt locītavas un labi pavadīt laiku. Cerams, ka pirmajā sanāksmē radīsies kādas idejas un ka vienīgā sportošana nebūs sacensības par to, kurš pirmais līdz ēstuvei.
Ja jau par ēšanu ieminējos, tad man ir sensacionāli jaunumi. Šodien Linda otro reizi ēda zivi, jo atkal nodomāja, ka tā būs kaut kāda fileja. Šoreiz viņai pārāk negaršoja. Kopumā ēdnīcā var paēst labi, un praktikantiem ir atlaides, ja ņem dienas ēdienu. Svarīgākais (sports un ēdiens) ir pieminēts. Kas vēl? Protams, ir iespēja atsvaidzināt savas vācu valodas zināšanas un jo īpaši brīvdienu rītos, kad Lindai ir iespēja ilgi pagulēt (līdz kādiem 12 :D ).
Vācu kanālu te ir daudz, un pēc tam ir grūti atcerēties vārdus angļu valodā, jo pa galvu jaucās visādi tur "studieren" un "machen". Bet tas jau tikai labi. Ja pietiks apņēmības, tad aiziešu līdz Komisijas mācību centram (Learning Centre), kas atrodas tajā pašā ēkā, un paskatīšos, kādas tur iespējas apgūt citas valodas. Piedzīvojumi ar kolēģiem vēl nav bijuši, lēnām aprodu ar sistēmām un kārtību, un cerams, ka drīz jau apradīšu ar tulkošanas specifiku. Nu re, pat izteicieni kļūst institucionāli :)
Tas šīm vakaram arī viss.

Pašdarinātas pastkartes no Ešas

Divas dienas Briselē

Pirmdienā un otrdien kopā ar visu stažieru kompāniju viesojāmies Briselē. No Luksemburgas līdz Beļģijas galvaspilsētai ar vilcienu var aizbraukt trīs stundās, samaksājot 18 eiro par biļeti abos virzienos - pārsniedzot 26 gadu vecumu, summa dubultojas. Ja no Luksemburgas aizbraucu ar domu, ka nāksies krietni iespringt, lai apgūtu visu šeit esošo praktikantu vārdus un tautības, tad, ierodoties stažieru konferences norises vietā, ātri vien kļuva skaidrs, ka mēs, luksemburgieši, uz vispārējā fona esam vien saujiņa smilšu tuksnesī - mēs esam 42, briselieši vairāk kā 500. Visīstākā bišu stropa sajūta mani pārņēma, kad konferences pirmajā dienā, riskējot ielauzt Flagey teātra skatuvi, tika uzņemts 2009. gada rudens perioda praktikantu kopfoto - būs visai interesanti meklēt savu mazītiņo fizionomiju starp 600 citām. Atceros gan, ka ielīdām 3. rindā un tieši man priekšā stāvēja sieviete ar trakoti kupliem matiem, atliek vien cerēt, ka šis "atskaites punkts" nebūs aizsedzis visus aiz tā esošos.

Pirms nedēļas, saņemot konferences programmu, sāku apcerēt dažādas alternatīvas nodarbes, lai nesāktu skaļi krākt, bet galu galā nebija nemaz tik ļauni. Mēs ar Kristapu gan pirmajā rītā pamanījāmies krietni nočammāties, jo brokastis mūsu visai noplukušajā un salkani smakojošā viesnīcā izrādījās pārsteidzoši gardas un liktenīgais 81. tramvajs arī kā izrādās kursē vien četras reizes stundā. Tā nu ieradāmies 2 minūtes pirms atklāšanas runas un varējām ieņemt godpilnās sēdvietas otrajā rindā. Noklausījāmies dažādu nopietnu vīriņu uzrunas un atbildes uz āķīgajiem jautājumiem. Skatījām vaigā arī dažu labu Eiropas Parlamenta deputātu un pašu Daudzvalodības komisāru Orbanu. Viens čalis (noteikti NE tulks) uzdeva viņam jautājumu, kad ES beidzot sāks taupīt naudu un liks visām dalībvalstīm pāriet uz vienu darba valodu, proti, angļu. Kad bija beigusies tulku radītā sašutuma pilnā bubināšana, komisārs arī tika pie vārda. Atzīstot, ka uz šo jautājumu viņš atbildot jau kādu simto reizi, komisārs raiti nodeklamēja savu sakāmo par pilsoņu tiesībām un 'vienotību daudzveidībā', saņēma vētrainus aplausus un izskatījās vareni apmierināts. Reģionu komitejas pārstāvis savukārt saņēma lūgumu savā mājas lapā ievietot pareizu igauņu karogu :)

Konferenci mazāk vienmuļīgu padarīja arī kafijas pauzes un welcome drink, kura laikā satikām 3 tautiešus. It kā nav pagājis nemaz tik ilgs laiks, kopš esam projām, bet sajūta, milzonīgā valodu jūklī izdzirdot "es tev sulu jau paņēmu" ir neaprakstāmi lieliska. Pāris sekunžu laikā aizmukām no britiem un spānietēm un iefiltrējāmies sulas dzērāju bariņā. "Vai tiešām es dzirdēju latviešu valodu?" "Jāāā!" Ātri vien izrunājām, kur strādāsim, kā dzīvosim, un pat sazīmējām pāris kopīgus paziņas (mazā, mazā Latvija). Pa peļķēm bridām pusdienās un, laužoties cauri zemnieku baram, kas pie Komisijas ēkas dedzināja riepas un protestēja pret zemajām piena cenām, nospriedām, ka tomēr ir mazliet ērmoti redzēt dzīvajā to, ko vakarā rādīs BBC.


Ja man kas jāsaka par Briseli, tad mani šī pilsēta it nemaz neuzrunāja. Iespējams arī tāpēc, ka mēs ar Kristapu laikam esam vienīgie cilvēki šajā puslodē, kas nebija informēti par to, ka tur gandrīz visu laiku līst. Mūsu 3 (!!!) lietussargi palika Luksemburgā, kā rezultātā otrdien izliju līdz kaulu smadzenēm un biju varen' pikta. Par laimi svētdienas vakarā, kad ieradāmies Briselē, laiks bija tīri jauks, tāpēc paspējām īstenot minimālo tūrisma programmu: pabijām Lielajā laukumā, atradām čurājošo puiku (ārprāts, cik šams ir mazītiņš!), izstaigājām Ibēra galeriju (pirmā ar jumtu segtā veikalu iela Eiropā) un es vēl apēdu arī vafeli :) Par vēdera baudām runājot, noteikti ir vērts iegriezties kafejnīcā Häagen Dazs Briseles centrālajā stacijā - tur pārdod vienkārši sapnīgus kēksiņus (muffins). Smaržas vilināti, iegriezāmies tur tūliņ pēc izkāpšanas no vilciena, nakamajā dienā bijām atkal klāt pēc vakariņu tiesas un pārīti vēl paķērām līdzi uz Luksemburgu. Daudz "briseliskāk" droši vien būtu bijis našķoties ar beļģu šokolādi, bet mums pa ceļam laikam gadījās dikti šikas saldumu bodes, jo cenas pat sīkākajiem nieciņiem bija grandiozas, bet čurājošos puikas grauzt īsti negribējās. Maz jau mums sanāca paklīst pa to ES galvaspilsētu, bet pirmais iespaids ne tuvu nebija tāds, lai gribētos tur pakavēties ilgāk. Vecpilsētas daļai, protams, nav ne vainas, bet, ieejot kārtējā smakojošajā stacijā un lavierējot starp spļaudekļiem un atkritumiem uz ielām, nudien ilgojos pēc Ventspils un mazās, klusās Meršas. Man Brisele izskatījās tāda... nu tāda... nogurusi un nolietojusies. Varbūt pavasarī ir citādāk.

Pirmā sportošana Luksemburgā

Neilgi pēc atbraukšanas uz Meršu devāmies pirmajā izlūkošanas gājienā pa vietējo parku, un par pārsteigumu man izrādījās, ka pilsētas centrā ir ļoti labs futbola laukums. Vietu saglabāju atmiņā, bet lielas cerības uz iespēju padzenāt bumbu nelieku, jo vienatnē varbūt var mēģināt paspēlēt studentu šahu, bet futbols gan neiznāks.
Tad nu pēc pastaigas ievēroju, ka saimniecei garāžā stāv velosipēds, kuru varētu izmantot līdz brīdim, kad sameklēšu vēl aptuveni 15 cilvēkus, kuriem nav kur spēlēt futbolu. Agri sestdienas rītā pēc tam, kad biju noskaidrojis aptuveno maršrutu, sēdos seglos un sāku mīties pa kalnu lejā. Žēl, ka rokas sāka salt tikai tad, kad biju jau lejā no kalna, un nācās iemēģināt mīšanos kalnā, lai tiktu atpakaļ pēc cimdu pāra...
Devos uz Meršas parka pusi, kas ir netālu no futbola laukuma, un pēc nostātiem nojautu, ka veloceliņš ir kaut kur kreisajā pusē pie vilciena sliedēm. Veloceliņu neatradu, jo strādīgie luksemburgieši vienā parka pusē bija izveidojuši tranšeju, lai paplašinātu parka teritoriju. Apkārtceļu nezināju, tāpēc braucu tikai uz priekšu. Pa ceļam satiku dažas zosis, pabaidīju pīles un sasveicinājos ar pastnieku, un lēnām aizminos līdz blakus ciematiņam. Šķiet, ka saucas Rekdange (Reckdange). Turpināju ceļu līdz sāku nedaudz pagurt un vairs nebija redzami plašie lauki un lapotās ielejas. Redzēt tos, protams, nevarēja, jo visu laiku biju minies pa kalniem uz leju, un tagad bija vēl jātiek atpakaļ uz Meršu. Saslēdzot pareizos ātrumus uz priekšu tiku, un, iebraucot Meršā atradu arī veloceliņu, bet uznāca gurums, un nolēmu doties uz sākumpunktu. Pirmajā reizē lielākās grūtības sagādāja tikšana kalnā un tas, ka nav neviens, kuram atņemt bumbu vai iedot zibenīgu piespēli.
Rezultāts - nogurums kājās pēc 45 minūšu izbrauciena un 0 gūtu vārtu. Lai būtu labāks priekšstats, par ko runāju, lūk, bilde (spaidāt, lai redzētu lielāku):

Pastaiga Luksemburgas sirdī

Nudien brīnos, kā spēju līdz šurpbraukšanai nociesties, neizpētījusi visas tīmeklī pieejamās Luksemburgas fotogrāfijas un tūristu mīļvietu aprakstus. Vienīgais objekts, ko atceros no tām retajām bildēm, ko gadījās kaut kur redzēt, ir milzīgs tilts ar glītām simetriskām arkām. Cik zīmīgi! Tā bija viena no pirmajām vietām, kur pabijām, un lietām, ko apskatījām no tā saucamā "Luksemburgas balkona" jeb kādreizējā pilsētas nocietinājuma augšdaļas, no kuras pārredzama ieleja un varenie tilti, torņi un tornīši - viss kā uz paplātes nolikts pie kājām ikvienam, kurš jaudā tikt tur augšā. Par tilta vēsturi neko daudz nezināšu pateikt, jo man tas vienkārši patīk tāds, kāds tas ir tagad, turklāt tas bija vienīgais, ar ko vēl pirms mēneša man šī pilsēta asociējās. Pāri vēl vienam ļoti līdzīgam tiltam traucas vilcieni. Arī mēs, no Meršas uz galvaspilsētu braucot, pirmo reizi iemēģinājām šejienes ārkārtīgi ērtos vilcienus - jāpiekrīt Kristapam, ka Luksemburgas vilcienu krēsli ir pat krietni ērtāki par mūsu "guļamkrēsliem" uz prāmja. Šķiet, šādus vilcienus es pat spētu iemīlēt, jo tie pārvietojas tik klusi un liegi, bez maz peldus, un skati aiz loga ir dikti jauki, jo īpaši, uzbraucot uz jau minētā tilta. No senajiem mūriem lejup paveras arī burvīgs skats uz līkumotajiem celiņiem, pa kuriem klasiski lavierē kā mazmašīnītes, tā autobusi, un trim vienādiem torņiem, kuri izskatās tik draudzīgi saspiedušies kopā, ka man tos labpatīk saukt par brālīšiem. Tālumā rēgojas Kiršbergas debesskrāpji - divi visaugstākie dzeltenīgie torņi pieder Kopienu Tiesai, vēl divi mazāki tornīši Tulkošanas centram un pa vidu viss pārējais, sākot ar Eiropas Komisiju un Parlamenta ēkām un beidzot ar apaļo filharmoniju un Modernās mākslas muzeju MUDAM. Jauki uz šo visu noraudzīties no tālienes, jo tas nozīmē, ka darbs vai nu vēl nav sācies vai ir jau beidzies, ja reiz esam kur citur. Bet ieliņas šeit, augšā, ir klusas un noslēpumainas, un rudens lapu čaukstoņa zem kājām liek noprast, ka šodien šis viss pieder vien mums un ar pārdesmit tūristiem jādalās nebūs. Tiesa gan, pēc pāris dienām paši viens-divi kļuvām par tūristiem, jo piedalījāmies praktikantiem organizētā ekskursijā (vai, kā bija ierakstīt mūsu sociālajā kalendārā, "orientēšanās tūrē") pa pilsētu gida pavadībā. Ekskursijas laikā es dzirdēju stāstu par to, kā luksemburgieši cenšas saglabāt savu kultūru un cīnās par to lai šā brīža absolūti internacionālajā situācijā nepazaudētu paši sevi. Viens pierādījums tam ir moto, kuru redzējām arī uzrakstītu uz kāda sena nama sienas: Mir wolle bleiwe wat mir sin, kas, tulkot ļoti precīzi, nozīmē, ka vēlamies palikt tie, kas esam. Gids vēl piebilda, ka īstenu luksemburgieti raksturo divas lietas: simpātijas pret lielhercoga ģimeni un luksemburgiešu valoda. Svarīgs Luksemburgas simbols ir arī tā saucamā "zelta lēdija" (Gëlle Fra), kura gan nav ietrāpījusies nevienā fotogrāfijā, bet ir zināms, ka viņa līdzīgi kā mūsu Milda simbolizē tautas brīvību. Mums jau Kristiana bija pamanījusies pastāstīt, kā kārtējās svešās varas valdīšanas laikā viņu lēdija pazudusi un pēc tam atrasta, un cik tas visiem bijis svarīgi. Kad šo pašu stāstu vārds vārdā dzirdēju no gida, sāku apjaust, ka šī ir patiešām svarīga figūra. Reiz kādā modernās mākslas simpozijā parādījusies statuja ar nosaukumu "Zelta lēdija stāvoklī", ai ai ai, kādu brāzienu nabaga mākslinieks esot dabūjis. Brīdi paviesojāmies katedrālē (Liebfrauenkathedrale), kurā pie altāra atrodas pavisam neliela Marijas statuja, kurai, ja nemaldos, ik dienas tiek mainīts apģērbs. Baznīcā strādājot viena kundzīte, kuras vienīgais pienākums ir šūt mazas drēbītes un pucēt Mariju. Interesanti. Bet katedrāle man šķita ļoti mīlīga, ko par baznīcām nemaz tik bieži nevarētu teikt. Pie ieejas manīju afišu, kurā bija pieminēti gregoriāņu dziedājumi. Nodomāju, ka būtu jauki kādu reizi šeit iemaldīties, kad šie dzied. Atgriežoties laicīgajā pasaulē, devāmies aplūkot ciku-caku tornīšiem izgreznoto valdības ēku, pie kuras bija sapulcējušies dikti daudz tūristu un apskatījām turpat netālu izvietotās zelta maskas - visai īpatnēja dizaina seju atveidus, kas izvietoti ielas laternu augstumā un ar savu tukšo skatienu seko garāmgājējiem. Visai spocīgi, bet laikam jau pie valdības ēkas šādas uzpariktes noder. Vēlāk iegriezāmies premjerministra rezidencē, kuras vārtus grezno Luksemburgas ģerbonis ar sarkanu lauvu un kronīti. Kā nopratu pēc gida stāstītā, luksemburgieši itin labprāt piedzīvotu brīdi, kad uz valsts sarkan-balt-zilā karoga parādītos šis ģerbonis, jo, godīgi sakot, varētu būt visai nepatīkami ik pa laikam izklausīt tādas replikas kā "he, Luksemburgā atkal izkarināti izbalējuši Nīderlandes karogi". Es nemaz nezināju, ka viņiem tie karogi tik līdzīgi, ka vienīgā atšķirība ir zilās krāsas tonī. Francūži vismaz ir pamanījušies izcelties, savas sarkan-balt-zilās strīpas savelkot vertikāli. Staigājot pa pilsētas centru, manījām arī daudz kociņu, krūmiņu, ziedu - tas neviļus liek atcerēties Ventspili un pasmaidīt. Vēl kādā laukumiņā starp gājēju ieliņām un neskaitāmiem veikaliem un bulciņu stendiem pamanījām arī kādu bezgala simpātisku strūklaku - vīriņi pūš taures un spēlē vēl kaut kādus instrumentus un viņiem apkārt sastājušās sprogainas aitiņas, bet pašā priekšplānā divi smaidīgi bērni stāv zem lietussarga. Jāatzīst, ka šī ir visu laiku pozitīvākā strūklaku, kādu man ir nācies redzēt. Varētu jau stāstīt vēl un vēl, bet mums pašiem vēl pārāk daudz kas nav tapis zināms un līdz galam skaidrs - staigājam ar acīm vaļā un izbaudām visu, ko varam saskatīt, saklausīt un noskaidrot. Ja reiz mums ir lemts šeit kādu brīdi uzkavēties, pieņemsim šo iespēju kā dāvanu un izsaiņosim nesteidzīgi.

Patiesība ir tur iekšā

Ja cilvēks no rīta nav apēdis paprāvāku brokastu maizes šķēli, viņa iekļūšana pa Komisijas ieejas durvīm var izrādīties visai apgrūtinoša - ellīgi smagas uz riņķi stumjamas durvis, kuras no sākuma ir jāizkustina un tad pašam aši jātenterē uz priekšu, jo no aizmugures nāk vēl vienas tādas pašas. Sajūtas kā ventilatorā. Kolīdz šis šķērslis pārvarēts, piereģistrējamies, saņemam uzlīmes ar uzvārdu un uzrakstu Visiteur un apņēmīgi slājam meklēt programmā norādīto telpu. Kad šis darbiņš paveikts, tālākais noritēja mierīgi un ļooooti lēnām. Praktikanti no visvisādām Eiropas valstīm sasēdušies krēslos, cilā izdalītos papīrus, lej glāzītēs ūdeņus, pārmij pāris vārdus ar blakussēdētāju un cik vien iespējams neuzkrītoši nopēta pārējos klātesošos. Noskanējot telpu, konstatēju, ka no ~60 cilvēkiem uzvalkos un kaut cik pieklājīgos kostīmos ir labi ja 5 cilvēki (2 no Latvijas), redzu meitenes džinsenēs, ādas jakās, negludinātās džemperkleitās, džekus kedās, izstaipītos džemperos. Ģērbšanās stils, protams, absolūti neko neliecina par cilvēka prāta/darba spējām, tomēr man ir pamatotas aizdomas, ka nebūs šeit nekāds kārtējais "Erasmus", tāpēc šajā urbānajā modesskatē nejūtos kā izlecēja, bet gan kā ieguvēja. Grūti to tā piecos vārdos paskaidrot, bet vairākkārt esmu pārliecinājusies, ka etiķete dzīvē daudz ko atvieglo.

Nepaiet ne stunda (precīzāk, tieši pusstunda) un sākas administratīvā instruktāža, kuru no lapiņas šaušalīgā angļu valodā novervelē kāda administrācijas pārstāve, par kuras drosmi uzņemties šo uzdevumu biju dziļi satriekta, jo īpaši tāpēc, ka šī informācija visiem mums bija ļoti svarīga, lai kaut ko nesalaistu grīstē. Pēc tam ar nelielu uzrunu uzstājas mūsu konsultante Ania - simpātiska, vitāla un pašpārliecināta poliete, viena izredzētā, kura palikusi Luksemburgā mēnesi ilgāk, lai uzņemtu nākamo praktikantu porciju. Par laimi no viņas vēlāk uzzinājām visu, ko nebijām saklausījuši. Kad bijām aizpildījuši veidlapu kalnu, atklājās, ka šodienai palikuši tikai divi darbiņi - atvērt bankas kontu un dabūt Komisijas caurlaides - teica latvieši, nedaudz piemirsuši, ka šeit tas nenozīmē ieskriet "hansenē". Bankas rindā stāvam stundas divas, es tikmēr ar lielu apbrīnu vēroju šejienes darbiniekus. Komisijas ēkā esošā banka ir apvienota ar pastu, un zīmīgi, ka šeit strādā tikai vīrieši. Bankā trīs, viens kasē un vēl viens pastā. Man tā arī neizdevās izkost, vai procesa absolūtā gliemežātruma iemesls bija eiropeiskais dzīvesveids vai tas, ka šie darbi ir uzticēti kungiem. Formāli bankā klientus vienlaikus apkalpo trīs darbinieki, bet uz vietas reāli ir 1,5. Viens pārbauda monitorā katru otro uzrakstīto burtu, otrs šļūkā šurpu turpu uz kopētāju, vēl viens, kuram ofiss aiz skapja, izlien tikai reizi pusstundā - savāc pa meitenei un pazūd aizskapijā. Manējais, pa vidu klačodamies ar kasieri, kaut kādos papīros sarakstīja, ka esmu precējusies, Kristapa onka gļuku dēļ pārtaisīja gandrīz visus papīrus, bet smaids no viņa bārdas tā arī nepazuda. Pārsteidzoši, ņemot vērā, ka kruasāns uz viņa galda neaiztikts stāvēja jau vismaz trīs stundas. Nodomāju, ka labi tomēr ir nestresot, nevaktēt pulksteni un nedusmoties uz visu pasauli par sava dārgā laika izmešanu birokrātijas miskastē, bet neloloju cerības, ka apgūšu to ātri. Es tomēr esmu no Latvijas, kur cilvēki ir nervozi, izdresēti un ar salīdzinoši augstu atbildības sajūtu - un tas nav nekas peļams, tas ir citādāk un ierindas pilsonim bieži vien vienkāršāk.

Lai nu kā, no tās bankas mēs ārā tomēr tikām sveiki un veseli, tikai izbadējušies. Atradām ēdnīcu, konstatējām, ka te tusiņš jau ir beidzies, ielīdām kafejnīcā, kur dabūjām pa gabaliņam nezināmas izcelsmes biezpienmaizes, un bridām uz nākamo rindu - pēc caurlaidēm. Tur viss notika krietni ātrāk, bet arī šeit bez pārsteiguma momenta neiztikām. Tu, cilvēks, It kā pirms cik-tur-tiem mēnešiem esi nosūtījis prasīto veidlapu un foto caurlaidei, bet, ieejot attiecīgajā kabinetā, blīkš-blāks tiec nosēdināts pie 1x1 m lielas zilas parpaliņas un ar pirmo reizi tiek uzcepta tava caurlaides bilde. Īpaši jautri tas ir tāpēc, ka nekad nevar zināt, vai uz tās bildes tevi maz kāds atpazīs, un, ja atpazīs, vai gribēs kaut kur ielaist. Gods un slava fotogrāfei un/vai zilajai lupatiņai uz sienas, bet mani uz tā lamināta gabaliņa var itin labi saskatīt un pat atpazīt. Turklāt kaut ko baismīgāku par manu pašreizējo pases bildi ir patiešām jāmāk uztaisīt. Un tas arī šai dienai viss - caurlaide kaklā, esi savējais.

Kā latvieši brauca Eiropas Komisiju lūkoties

Pirmā oktobra rītā, laiski strebjot brokastu pārslas, spriedelējam par satiksmi un vaktējam pulksteni - mums stingri pieteikts izbraukt stundu pirms ierašanās laika, lai paspējam noorientēties un atrast jel kādu caurumu, kur atstāt mašīnu. Ātri vien pēdējās minūtes ir klāt, un latvieši sāk pucēties savai pirmajai atrādīšanās reizei Eiropas gaiteņos. Kristaps drīz vien atklāj, ka neilgi pirms aizbraukšanas iegādātajam kreklam piedurknes kārtējo reizi ir pāris cm par īsu. Visas cerības tiek liktas uz to, ka šo bezpiedurkņu situāciju vismaz glābs smukais uzvalks. Pāris mirkļus vēlāk attopamies, ka iepriekšējā vakarā esam vairākas reizes uzcītīgi pārcilājuši visus līdzņemamos papīrus, kopijas un apliecības, bet to, ka Kristapa kaklasaites ir palikušas, kūļājoties skapī Ventspilī, protams, neviens nav pamanījis. Nu labi, skries bez šlipses. Tā. Pulkstenis. Kur ir tas sasodīts pulkstenis? Štrunts ar pulksteni, manējais ir uz rokas un vēl arī telefonā, mums jāsāk kustēt, lai esam galā laikus un nav jāzogas konferenču zālē ar piesarkušu fizionomiju. Izskrienu no mājas, skatos - nepareizās bikses! Esmu norāvusi no pakaramā pirmās pelēkās, kas gadījās pa ķērienam, bet žakete taču pavisam cita. Pa galvu, pa kaklu, klupdama aiz kaķiem, nesos augšā pa trepēm pārģērbties, Kristaps pa to laiku kurbulē roveri un modina augšā Andrievu (t.i. latviešu balsi navigatorā). Rezultātā no Meršas (Mersch) izbraucam tieši 25 minūtes vēlāk, kā plānots un savā latviskajā apzinīgumā izjūtam zināmu diskomfortu.

Esam nonākuši Luksemburgā brīdī, kad mazītiņo mašīnīšu straumes jau ir aizplūdušas un pa ceļiem dudina vien tie, kuri nekur nesteidzas vai arī steidzas, tikai dara to īpašā rietumnieciskā tempā. Jau pirmajās dienās pamanīju, ka šeit ielās dominē viskompaktākās franču un vācu mašīnītes - sīkie Peuget, Renault, citroniņi, glofiņi. Izskaidrojums tam ir rodams pilsētā: šauras, līkumotas ieliņas un dārgas stāvvietas. O, viens iepēris autobusu joslā, nu malacis... Beļģijas numurs, protams. Vakardien mūsu mājas saimniece (landlady) Kristiana kā reiz minēja, ka beļģi allažiņ izceļoties ar to, ka viņiem visu vajag pa savam, un brīdināja, ka uz ceļiem viņi mēdz uzvesties visai interesanti, lai neteiktu 'neprognozējami'. Redzam un ticam. Andrievs jau pavisam aizelsies, pārrēķinot maršrutus, un mēs esam tikuši kalna pašā galā, kur mūsu skatam paveras Kiršbergas (Kirchberg) stiklotie torņi un klučveidīgās ēkas. Kristiana iepriekšējā vakarā atveda mūs nelielā ekskursijā uz Eiropas rajonu, paldies viņai par to, jo es nudien pa gabalu jau pazīstu Kopienu Tiesas torņus, gan Komisijas ēku, kas pirmajā brīdī atgādina lielu, pārgrauzdētu vafeli.

Mūsu jaunā darbavieta ir pašā kalna galā, vietā, kur reiz dzīvojuši Luksemburgas nabadzīgākie ļaudis, zemnieki, un tilta pār ieleju viņiem nav bijis, tāpēc lai nokļūtu pretējā pusē, viņi mērojuši garu un mokošu ceļu lejup un pēc tam atkal augšup. Pilnīgi iespējams, ka daudzi visu savu apzinīgo mūžu tā arī nodzīvoja dzimtajā miestā, aiztaupot sev fizisku pārpūli. Tagad šis pats kalns skaitās modernākais Luksemburgas rajons, šeit atrodas lielākā daļa ES institūciju, no kurām daļai ir nesen uzbūvētas jaunas, stiklotas ēkas, debesskrāpji un pazemes autostāvvietas. Kiršbergā vietu sev atradušas arī neskaitāmas milzīgas bankas, kinoteātri, muzeji, lielveikali un citas iespaidīga izmēra būves. Nonākot tur agrā rīta stundā, jūties kā tāds štruntiņš notekā, viss plūst, viss mainās.

New post

Šodien izveidojām blogu. Moien ir pirmais vārds, ko iemācījāmies luksemburgiešu valodā - labdien!