Kā mēs nokļuvām pasakā

Domāts, darīts - 26. decembrī saulīte ripo pa zemes virsu un mēs dodamies pārgājienā. Klausot Kristianas ieteikumam, dodamies uz klinšaināko reģionu Luksemburgas austrumu daļā, kuru šeit dēvē par Mazo Šveici. Jau reiz stāstīju par pārgājienu maršrutu grāmatiņu, kura šeit ir iegādājama jebkurā grāmatnīcā un preses kioskā un kurā ir apkopoti ap 500 īpaši izstrādāti maršruti cilvēkiem, kas vēlas iepazīt šo brīnišķo zemi, staigājot ar kājām. Šādas pašas grāmatiņas ir pieejamas arī riteņbraucējiem. Katram maršrutam ir izveidota karte, kā arī pievienots īss apraksts un norādīts tā garums, reljefs un grūtības pakāpe. Dabā dažādie maršruti ir atzīmēti ar īpašām norādēm, kuras ik pa brīdim ir redzamas uz kokiem, stabiem u.tml., lai tādi topogrāfi kā es, orientējoties pēc kartes vien, neaizietu pilnīgos neceļos. Pārgājienu maršruti ir apzīmēti ar zilu karodziņu, kurš norāda virzienu. Jāsaka, ka šā projekta infrastruktūra ir tiešām augstā līmenī un šo trīs mēnešu laikā esam pamanījuši, ka arī drēgnajā rudenī ļoti daudz cilvēku labprāt izmanto iespēju brīvdienās kārtīgi izstaigāties. Šoreiz izvēlamies 5,8 km garu un salīdzinoši vienkāršu distanci netālu no pilsētiņas Bufortas (Beaufort), kas no mūsu mājvietas atrodas nieka 20 km attālumā. Redzētais un dzirdētais ļoti atgādināja pasaku valstību. Pārmaiņas pēc neko daudz nestāstīšu, jo pasakas visi esam lasījuši. Labāk parādīšu :) Klikšķiniet uz bildītēm, lai redzētu maķenīt lielāku attēlu.

Īsāk sakot, viss kā pasakā pienākas. Lūk, pils.

 

Varenas klintis.

Noslēpumainas taciņas.

 Pārakmeņojušies tēli, kuri droši vien kādā brīdī atdzīvojas.

 

  Zaļi mošķīši.

Ūdens rotaļas.

 Un, protams, arī hobits, kurš lasa zīmes, lai uzzinātu, kā nokļūt turp un atpakaļ :)

 

Ziemassvētku našķošanās

Ziemassvētkus šogad svinējām četratā, mūsu ierastajai trijotnei pievienojās vēl arī Kristianas draudzene Henrieta, ārkārtīgi kolorīta holandiete, kura savos 59 izskatās apskaužami labi, zina daudz interesantu stāstu, runā burvīgā angļu valodā, dzied korī, ēd tikai dabīgu un veselīgu pārtiku, aizraujas ar ķīniešu medicīnu un kultūru un uzdod daudz jautājumus par Latvijas vēsturi. Astoņos vakarā devāmies uz mesi baznīcā. Iesākums bija nudien sirsnīgs, jo pārpildītajā Lintgenas (Lintgen) baznīciņā bērni bija uzveduši tradicionālo stāstu par Jēzus dzimšanu un vecāki ar fotoaparātiem apjūsmoja savas atvases un juta līdzi mazajiem čabulīšiem, kad kāds, savā uzcītībā un aizrautībā deklamējot no galvas iekaltās rindiņas, pa laikam kaut ko piemirsa un tā paskaļāk ieelpoja mikrofonā. Lai gan viss notika "skaidrā" luksemburgiešu valodā, sižeta līnijas bija visai skaidri nojaušamas, un mēs ar Kristapu klusītiņām ķiķinājām, nojaušot, ka gan jau reiz arī mums pašiem nāksies apmeklēt līdzīgus pasākumus, jūtot līdzi kādam no saviem deklamētājiem. Skaļiem aplausiem piedārdinot baznīcu, izskan pēdējā eņģeļu kopdziesma un sākas meses nopietnā daļa - mācītājs skaita savus pātarus, kuri ik pa brīdim mijas ar lūgšanām, kuru laikā visi ceļas kājās un skaita līdzi (kas nezina skaitāmo, vienkārši ceļas kājās) un kora dziesmām. Dziesmas gaidu visvairāk, jo korī dzied arī mūsu lakstīgala Kristiana, turklāt reliģiskie rituāli ar sadošanos rokās, ziedojumu maišeļa pildīšanu un svēto vakarēdienu nav man visai ierasta lieta (eu, bet mācītājs vīnu aizmirsa - pats dzēra, bet draudzes locekļiem tikai "cepumus" iedeva). Joy to the Word melodijai izskanot, devāmies mājup, kur sadedzinājām visas, visas sveces, iekūrām krāsniņu, salikām zem eglītes dāvaniņas un sākām baudīt šo vakara daļu.

Interesanti, ka dāvaniņas tika izdalītas jau pirms vakariņām, precīzāk, aperitīva laikā, kas bija jauki, bet negaidīti. Laikam jāpieraksta kaut kas par mūsu īpašajām Ziemassvētku vakariņām un Ziemassvētku pusdienām nākamajā dienā. Svētvakarā likām galdā apvienoto holandiešu/latviešu/luksemburgiešu maltīti tieši šādā secībā. Kad bijām izdzēruši pa glāzei šampanieša un iztukšojuši siera uzkodu šķīvīti, sēdāmies pie galda un sākām mieloties ar Henrietas gatavoto veselīgo ķirbju zupu un turpinājām ar latviešu iznācienu - lielo rasolbļodu un piparkūkām. Šeit, Luksemburgā, neatradīsiet krējumā un majonēzē taisītus salātus, šeit viss ir ar mērcītēm tādām un šitādām vai ar olīveļlu un balzamiko, tāpēc nojautām, ka rasols būs kas jauns un neparasts. Jau kopš novembra, staigājot pa veikaliem, bažīgi pētīju gaļas vitrīnas, cerot starp salami un šķiņķa kalniem saskatīt kaut ko doktordesai līdzīgu. Vizuālo kontroli izturēja viena vienīga desa, tievāka un luņķī salocīta, bet pēc krāsas identiska piena desai. Visbeidzot vienu dienu pagaršoju un atviegloti uzelpoju - ir! Pārējās sastāvdaļas mani bažīgu nedarīja, jo biju jau atklājusi šejienes lieso skābo krējumu, gurķu burka mums pašiem līdzi, kartupeļi, olas, zaļie zirnīši galvassāpes neradīja, īsāk sakot, viss noritēja pēc plāna līdz brīdim, kad pagaršoju iegādāto salātu majonēzi, kas garšoja pēc... nekā. Biju sašutusi līdz sirds dziļumiem, kā tā drīkst majonēzei nelikt garšvielas, bet centos kaut ko glābt ar sinepēm un kaltētām dillēm. Nu rasols sanāca, man šķita nedaudz pliekans, bet varbūt labi, ka tā. Luksemburgietes abas slavēja gan smaržu, gan garšu, mācījās pareizi izrunāt nosaukumu un lika man apsolīt, ka padalīšos ar recepti - eksperiments izdevies tātad.

Ar piparkūkām, protams, arī bija vesels piedzīvojums, jo Luksemburgā ir visai naivi meklēt, piemēram, mežrozīšu sīrupu vai iesala ekstraktu. Likām cerības uz cukurbiešu sīrupu, bet tā kā neatradām arī to, nopirkām pudeli kļavu sīrupa. Mīklai piejaucu vēl arī karoti medus un rezultāts bija nu tiiiiik ķēpīgs, ka biju nolipusi no galvas līdz kājām un atmetusi cerības šo masu jebkad izrullēt plānā kārtiņā. Par laimi mīklu gatavoju 10 dienas pirms cepšanas, tā kā paspēju vēlreiz piejaukt miltus un kakao, kas visu vērsa par labu. Vakarā pirms Ziemassvētkiem varonīgi sarullēju, saspiedu un nepiededzināju 3 pannas piparbrīnumkūku, kā man tās tīk saukt, jo sanāca nu tik gardas, kā vēl nekad. Un tomēr, lai gan sev zināmas lietas svešā mājā gatavot ir visai sarežģīti (Kristiana, vai Tev ir krustnagliņas? Vai Tev to lielo bļodu vajadzēs? Kuru pannu es varu ņemt? Kur stāv konservu attaisāmais? Kas šitie par miltiem? utt. utjp.), tas vienlaikus ir arī ļoti interesanti. Kristiana lēkāja apkārt ar fotoaparātu, iemūžinot procesu, jo viņas mājās piparkūkas nekad nav ceptas. Tiesa gan viņai bija piparkūku formiņas, kuras droši vien tiek izmantotas citiem mērķiem. Arī rasola griešanu tika sparīgi iebildēta, jo kaut ko tik sīki sagrieztu bieži nenākoties redzēt.

Kad rasols bija ieēsts un komplimenti uzklausīti, bijām gatavi desertam no Luksemburgas. Uz galda parādījās glīta kaste ar uzrakstu Oberweis, mmm, kūka tātad! Luksemburgieši Ziemassvētkos mielojas ar īpašu kūku (Bûche), kas pēc izskata stipri vien atgādina ruleti, kura pārklāta ar krietnu kārtu supertrekna sviesta krēma. Bet izskats ir mānīgs. Tā patiešām ir rulete un klasiskā variantā tā patiešām ir klāta ar krēmu, bet tas nav ne uz pusi tik trekns kā Latvijas laukos gatavotais. Biju redzējusi šo kūku veikalā un jau tad nopriecājos, cik skaisti tā noformēta ar uzrakstiņiem, zvaigznītēm, eglītēm, rūķīšiem, bet, atveroties kastei, mūs sagaidīja pārsteigums: nevis viena liela kūka, bet astoņas maziņas un krāsainas :) Kamēr vispār tikām līdz brīdim, kad jāsāk izvēlēties, minūtes piecas ar acīm vien baudījām konditoru filigrāno darbu. Puse kūciņu izskatījās kā glīti saklātas gultiņas, uz divām auga sēnītes, uz vienas skursteņslauķis bija piemirsis savas kāpnītes. Un cik garšīgas! Mmmm. Notiesājām katrs pa vienai, nogaršojot arī pa kriksītim no pārējām trijām, un četras atstājām nākamajai dienai, jo mūsu mājās gastronomiskās izvirtības, kā izrādās, tikai tagad sāka uzņemt apgriezienus.

Par Ziemassvētku dienas pusdienām šefību uzņēmās Kristiana, kura gribēja mūs pacienāt ar tipisku Luksemburgiešu Ziemassvētku maltīti. Pirmkārt un galvenokārt, tas bija medījums, precīzāk, stirnas gaļa (pilnīgi izcepta) sarkanvīna un aveņu ievārījuma mērcē. Otrkārt, īpaši pagatavoti sarkanie kāposti. Katliņā ielej karoti medus, apmaisa tajā kāpostus, pieliek sarīvētu ābolu un nedaudz cukura, pārlej ar ūdeni un vāra. Kā piedeva šoreiz bija olu nūdeles (Spätzle), kuru izcelsme gan meklējama Vācijā, bet tas jau tepat vien ir. Un kā punktiņš uz "i" pēc izvēles tikko vārīts ābolu ievārījums ar medu un kanēli vai cukura sīrupā uzvārīta bumbiera šķēlīte, kurā iepildīts dzērveņu ievārījums. Tas bija tiešām kas jauns un līdz šim nebaudīts. Stirnas steika vietā gan es mīļuprāt būtu izvēlējusies karbonādi, jo šai gaļai ir visai īpatnēja piegarša, kas var vai nu patikt vai nepatikt, bet par visu pārējo gan biju sajūsmā. Saldajā, protams, vēl pa kūciņai un tad vēl arī Henrietes gatavotais melleņu jogurts ar Kristianas paštaisīto mandarīnu-vaniļas-brendija saldējumu.
Aktuvaimandieniņ... Pēc tādas ēšanas divu dienu garumā vairs nebija šaubu, ka jāsabīda lietas ar saulīti, lai šī parāda mums savu vēlīgo vaigu, un nākamajā dienā jādodas pārgājienā. Teica Linda un nograuza galotni piparkūku eglītei. Kraukš!

Šā gada Ziemassvētku kartiņa

Šogad pirmo reizi sagaidām Ziemassvētkus 2000 km attālumā no mājām. Mūsu namiņš Meršā Ziemassvētku rotā tika ietērpts jau nedēļā starp otro un trešo adventi. Pie ieejas durvīm visus priecē Kristianas draudzenes floristes uzmeistarotā Ziemassvētku zvaigzne. Spuldzīšu operators Kristaps ap terases margām aptina lampiņu virteni un logā iekāra visīstāko Polārzvaigzni. Vēl mums tika uzticēta misija atrast un nopirkt mazītiņu eglīti. Egles šeit ir divējādas: gan Latvijas parastās, gan maķenīt dārgākās   rietumu tumšās-biezās-nebirstošās. Izvēlējāmies otro variantu un izgreznojām to ar salmu zvaigznītēm un lampiņām, kas pirmajā mirklī, kad iedegtas, izskatās  pēc svecītēm. Bija jāatrod arī piemērota vieta Jēzus ģimenītei - tā šeit, Luksemburgā, ir svēta lieta, turklāt šajās mājās joprojām rūpīgi tiek glabātas 50 gadus vecas un ļoti glītas figūriņas. Tā nu Jāzeps un Marija kopā ar Jēzu, eņģeļiem, trīs gudrajiem, pāris zemniekiem un aitām un kamieļiem tika sastutēti augšstāvā uz klavierēm un ietīti lampiņu virtenē, lai šiem tur siltāk un priecīgāk. Pāris dienas pirms svētkiem, priekšnamā pie spoguļa, eņģeļu uzraudzīts, uzrodas Ziemassvētku dekors,  viesistabā uz galda sarindotas pašrocīgi grieztās un lipinātās sniegpārslas, bet virtuvē smaržo tikko ceptās latviešu piparkūkas. Līdz šim vēl nebiju parakstījusies uz tādu varoņdarbu kā paštaisīta piparkūku mīkla, bet, tā kā gatavā veidā tā Luksemburgā nav atrodama, nācās riskēt. Tomēr mammas dotā  recepte un mājinieku ticība manam dziļi, dziļi apslēptajam kulināra talantam attaisnojās :) 23. decembra vakarā klusītiņām, slēpjoties viens no otra vannasistabā, čaukstinām dāvanu ietinamos papīrus un mēģinām sarunāt ar laika onkuli, lai viņš nenokausē visu sniegu.

Ekspedīcija "Z2"

Ziemassvētku sajūtas meklējumi turpinājās jau nākamajā rītā. Jau vairākkārt esmu pieminējusi pilsētiņu Fjandenu (Vianden) un, šķiet, līdz ar tās apciemošanu trešajā adventes svētdienā, tā nu ir kļuvusi par mūsu visbiežāk apmeklēto mazpilsētiņu tūlīt aiz Meršas. Bet brauciens turp pavisam noteikti bija tā vērts, jo šeit viduslaiku gaisotnē ieturētais Ziemassvētku tirdziņš bija ierīkots pašā pilsētas sirdī - pilī, kalna galā. Pa ceļam turp noķērām pirmās mikroskopiskās sniegpārsliņas, aizelsušās abas ar Kristianu uzrāpāmies kalnā, samaksājām 10 eiro par ieeju pilī un ienirām jaukajā, senatnīgajā krāsu un smaržu virpulī. Tirgotāji ar savām lietiņām un mākslas darbiem bija izvietojušies gandrīz pa visu pili, lielākā daļa, protams, lielajā priekštelpā tūlīt pie ieejas, bet citi bija paslēpušies, kur nu kurais - kāds pils virtuvē, cits guļamistabā :)

Savu pastaigu sākām ar rokdarbu apbrīnošanu. Manas mīļās rokdarbnieces, sarosāties - sabildēju jums par prieku kādas sievietes darinājumus no filca. Viņa bija izcakojusi šallītes un sataisījusi veselu kaudzi krāsainu puķīšu, ar kurām bija greznota arī eglīte. Cenas, protams, pasakainas, bet ne par to ir stāsts. Manu sirdi pildīja milzīga sajūsma, jo beidzot biju nonākusi tur, kur lietas tiek pārdotas un uz vietas arī gatavotas ar lielu atdevi, ieliekot katrā nieciņā kripatiņu mīlestības.

Kā nojaušat, bijām iekļuvušas pa taisno dāmu stūrī - blakus puķītēm uzreiz rotaslietas. Fotogrāfijā redzamais vīrietis turpat uz vietas darināja dažāda veida koka kareklīšus, tā kā ikviens interesents varēja vērot meistaru darbībā. Pie nākamā galdiņa sastapām sievieti, kura, izmantojot smakas stieplītes, pagatavojusi filigrānas kaklarotas, rokassprādzes un gredzentiņus. Arī viņa savu tehniku ļoti labprāt demonstrēja visiem neticīgajiem, kuri nevarēja vien beigt brīnīties, kā to visu var dabūt gatavu ar plikām rokām un tamboradatai līdzīgu rīku.

Jāpiebilst, ka lielākā daļa pārdevēju arī bija saposušies īpašās drānās, tādējādi padarot šo senatīgo noskaņu vēl autentiskāku. Nākamajās fotogrāfijās pāris īpaši kolorītas personas. Sievieti ar spoguli satikām pie pils ieejas, kur viņa pārdeva drēbītes elfiem :) Elfiem tāpēc, ka, piemēram, jaciņām uz piedurknēm bija izšūtas koku lapiņas un kapuces tādas garas un spicas, nu gluži kā no pasakām. Ar lielu interesi apstaigāju visu un aptaustīju (kā jau īstenam kinestētiķim pienākas) un priecājos par pārdevējas pacietību un labestību. Pie otrajā fotogrāfijā redzamā puiša izgaršojāmies visādus dikti smalkus sierus un galu galā nopirkām dārgāko sarkanvīnā izturēto sieru savā mūžā. Pašas pēc tam bijām šokētas, bet šā gardā siera strēmele noteikti bija izdoto eiro vērta. Puisis, pēc tautības itālis, izdzirdējis, ka esmu no Latvijas (jā, Kristiana to stāsta visiem, ko satiek) uzreiz atzinās, ka ir bijis Rīgā un ka viņam tur esot paticis. Zinot arī pāris teikumus krievu valodā. Tas savukārt lika smaidīt man, jo krievu valodas zināšanas nudien ir vienīgais, ar ko šeit reizēm varam izcelties. Akcenta dēļ diemžēl man neko citu bez "dobrij ģeņ" no viņa teiktā neizdevās atšifrēt un, šķiet, ka manu "mņe panravilsja pervij" viņš arī nesaprata. Bet tas viss ir sīkums. Trešajā fotogrāfijā Bitīte Maija :) Ieklīdu viņas kambarītī, kamēr Kristiana rikšoja uz bankomātu. Smuki sasveicinājāmies luksemburgiski un, kamēr es pētīju sortimentu, viņa šajā pašā valodā man sacīja, ka var nogaršot medus liķierus (man nav ne jausmas, kā es to sapratu, bet fakts paliek fakts). Turpināju spēlēt līdzi, liķierus garšot negribējās, bet pasmaidīju un viņa sāka man skaitīt, no kā tad nu kurais ir taisīts. Te manas luksemburgiešu valodas zināšanas izbeidzās, tāpēc noklausījos viņas sakāmo, mirkli vēl pariņķoju, nopētīju medus/propolisa lācīšus, kas izskatījās uz mata kā Haribo gumijlācīši, un atvadījos ar glītu merci.

Vēl redzēju vīriņu, kas man mazliet atgādināja rūķi nīgruli :) Viņš pārdeva dažādus puķupodos spraužamus kokgriezumus saistībā ar Ziemassvētkiem - eglītes, eņģelīšus, zvaigznītes. Glīti. Turpinot pastaigu pa pili, manu uzmanību piesaistīja arī kāds pāris, kuri pārdeva siltas čībiņas, zābaciņus, segas un vestītes, visu, bez kā aukstā ziema pat nav iedomājama. Šis pāris darbojās tik vieglā un jaukā harmonijā, ka man atkal bija jāsmaida. Man šķiet, viņi pa abiem pat ziemeļbriedim čības varētu pārdot. Trešo kungu satikām karaliskās ģimenes portretu istabā, kur viņš kopā ar saviem diviem kolēģiem pārdeva dažādu vairāk vai mazāk reliģiska satura literatūru un pirmajiem atnācējiem dalīja dāvanas - arī es, arī es tiku pie sienas kalendāra ar smukām bildītēm! Kristiana ar diviem no viņiem dikti aizpļāpājās, un trešais pa to laiku klusītiņām grabinājās gar termosu un krūzītēm. Es šoreiz par luksemburgieti nolēmu neizlikties un tā vietā lēnā garā nopētīju visus lielhercogus un hercogienes.

Pils virtuvē sastapu visīstāko Ziemassvētku rūķīti - sirmu, sakumpušu kundzīti, kura klusītiņām sēdēja krāsainu dzīpariņu un kamoliņu ielenkumā un pārdeva savus adījumus. Lai arī nespēju iedomāties sevi valkājam kādu no viņas adītajām jaciņām un lai arī zeķītes pēc skata varbūt nebija tik perfektas, kā tās ada mana vecāmāte, tomēr tajās bija daudz mīļuma ieadīts. Sieviņa pat bija noadījusi Jēzus ģimenīti, kas, manuprāt, ir visjaukākā no visām, ko šeit esmu redzējusi (un esmu redzējusi nudien daaaudz, jo bijām īpašā izstādē).

 Ekspedīcijas noslēgumā pārsteigums - krodziņš pils pagrabā. Tēja un gabaliņš ruletes, gremdējoties atmiņās par "Melno sivēnu".

Ja kādreiz brīdi pirms Ziemassvētkiem esat Luksemburgā, netērējiet laiku, ejot uz galvaspilsētas gadatirgu - iespējams tas liks jums vilties - tā vietā aizbrauciet uz Fjandenu un ļaujieties šeit valdošajai noskaņai.

Ekspedīcija "Z1"

Kad no sniega Luksemburgā vēl nebija ne vēsts, bet adventes kalendārā puse lodziņu jau bija atvērti, aptinām ap māju lampiņu virteni, viesistabā uzstutējām eglīti un paši devāmies uz Trīri, lai Ziemassvētku tirdziņā noķertu (lai neteiktu - nomedītu) vāciskās pirmssvētku noskaņas. Trīres Weihnachtsmarkt skaitās viens no labākajiem šajā apkaimē, ik gadu decembrī to apmeklē apmēram 3 miljoni cilvēku, tostarp vismaz divas trešdaļas Luksemburgas iedzīvotāju, vesela svīta beļģu, francūžu un tūristi no malu malām. Mūsu absolūti ģeniālais plāns sestdienas rītā piecelties astoņos un laicīgi iztuntulēties no mājām cieta neveiksmi - ieradāmies apmēram stundu par vēlu, kad lielajā laukumā pie katedrāles jau čumēja un mudžēja tirgotāji un kaut-ko-feinu-nopirkt-gribētāji. Šogad pilsētas iedzīvotāju un viesu priekam bija uzstādītas 95 tirgotavas un pašā laukuma centrā riņķoja ar tīģeriem, mērkaķiem, roņiem un vāverēm apzīmēts karuselis, kas Ziemassvētkiem par godu apkarināts ar egļu uz čiekuru virtenēm. Ienirstot pūlī, manu uzmanību uzreiz piesaista tirgotavu jumtiņi - uz kāda gozējas Ziemassvētku vecītis, uz cita sakāpuši meža zvēri, bet visaugstāk slejas dīvaina paskata trīsstāvīgas vējdzirnavas ar zvaigžņotiem spārniem. Ieskatoties vērīgāk, var redzēt, ka augšējā stāvā mīt eņģeļi, otrajā vīri ar sirmām bārdām un papīru ruļļiem (gudrīši tātad), bet pašā apakšā saimnieko vīriņš ar ķerru. Šīs dzirnaviņas šeit ir katru gadu - to apgalvoju tik droši, jo šī konstrukcija ir attēlota arī uz krūzītes, kura iegādāta Trīres tirdziņā 2006. gadā un no kuras mēdzu dzert kapučino. Šogad starp citu pie karstvīna stendiem manīju precīzi tādas pašas krūzītes, tikai ar mazliet aktuālāku gada skaitli virsū. Jā, bet dzirnaviņas manu uzmanību piesaistīja, kad beidzot izkodīšu, pēc kādiem atslēgas vārdiem lai meklē informāciju par šo veidojumu, ceru uzzināt ko sīkāk.

Lai gan sniegpārslu vietā mūs mērcēja rudenīgs lietus, kopējā noskaņa tirgū bija itin ņipra un priecīga. Pārdošanai izlikto preču klāsts gan nedaudz lika vilties, jo kopumā nebija daudz tādu stendu, pie kuriem gribējās pakavēties ilgāk. Ar lielu sajūsmu pētīju un cilāju raibu raibās svecītes, līdz nejauši pamanīju uzrakstu, kas liecina pats par sevi Made in China. Žēl, ejam tālāk. Daudz stikla izstrādājumu, maz keramikas. Daudz vīraku un gotisku rotaslietu, maz oriģinālu aksesuāru. Krietnu brīdi pastāvējām pie rotaļlietu stenda, apbrīnodami tādus mehānikas brīnumus kā kaķīti, kas guļot elpo, vāveri, kas pa grozu dzenā bumbiņu un visādus piņģerotus atsperēs, kas lēkā kā aptrakuši un smīdina garāmgājējus. Vēl mūsu ievērību guva koka izstrādājumi, precīzāk, smalki izcakotas eglīšu rotiņas - izgrebtas stirniņas, eņģelīši, apsniguši kociņi. Ar cimdiem un šallēm mūs, protams, nepārsteigt, bet arī tie bija itin biezā slāni. Smukas lietiņas redzējām arī kancelejas piederumu namiņā, kur nopirkām īpašu uz monitora sēdināmu eņģeli, kurš nu jau droši vien ir iekārtojies uz pareizā datora. Daudz saldumu - gan līdzi ņemamu, gan uz vietas ēdamu. Nomēģinājām zemenes šokolādē, bija labi, bet Ziemassvētkus īsti sagaršot neizdevās. Skaidrs, ka šim mērķim malu malās bija sarindotas piparkūkas, marcipāns, rieksti un paši riekstkoži.

Tas, kas mani vienmēr ir nomācis šādos gadatirgos, ir pārmērīgais uzsvars uz ēšanu. Ar prātu es, protams, varu saprast, ka cilvēkiem, kuri ir atkūlušies no nezin no kurienes, gribas arī kaut ko uzēst, tomēr nespēja vai nevēlēšanās ierīkot atsevišķu ēšanas zonu manī raisa neizpratni. Cilvēku dienas vidū ir patiešām daudz, un tā nu visi tur mīņājas - dažs pielaiko cimdus, cits ošņā aromatizētās sveces un kāds cits pa to laiku spraucas garām ar savu desas luņķi vai karstvīna krūzi. Brr. Ēdienkartes augšgalā Vācijas un Luksemburgas Ziemassvētku tirdziņos ir kartupeļu pankūkas jeb Reibekuchen, kuras cilvēki griež iekšā ar ābolu ievārījumu. Mēs ļāvāmies kārdinājumam un nomēģinājām īpašo vāciešu pudiņu Knödel, kas garšo mazliet pēc baltmaizes un mazliet pēc klimpām, un to pasniedz ar gardu vaniļas mērci un pārkaisītu ar kanēli un cukuru vai pārlietu ar ķīselveidīgu ogu mērci. Skaidrības labad nogaršojām abus - ar ogām mmm, ar kanēli mmmmmm.

Jāsaka, ka viss redzētais un dzirdētais bija ļoti interesants, kaut vai tāpēc, ka tas bija kas jauns. Un tomēr. Tomēr man pietrūka dvēseliskuma šajā krāšņajā pasākumā. Kā noprotu, tradīcijas kopjot, jau gadiem šeit nekas nav īpaši mainīts, un var jau būt, ka tā tam arī ir jābūt, bet manai acij šādi tādi dekorējumi izskatījās jau savu laiku nokalpojuši, dažas idejas sevi izsmēlušas un cilvēki vairāk koncentrējušies uz pirkšanu un patērēšanu, mazāk uz baudīšanu. Komercijas elpa pakausī. Par maz vienkāršības, siltuma un labestības, viss rotē tikai ap mārketingu un merčendaizingu. Eņģeļiem atliek vien skumji noraudzīties uz mums no augšas.

Vēlreiz ievilku nāsīs salkano vīraka dvaku, nopētīju mērkaķu zīmējumus uz bērnu apsēstā karuseļa un sapratu, ka man Ziemassvētki šogad jāmeklē citur.

Par kādu ļoti īpašu fotoizstādi

1951. gadā mākslinieka un fotogrāfa Edvarda Štaihena (Edward Steichen) galvā rodas ideja par pasaules mēroga fotoizstādi. Viņš ir pārliecināts, ka fotomāksla ir universāla valoda, ar kuras palīdzību būtu iespējams uzlabot izpratni un iecietību daudzo pasaules tautu vidū. Lai realizētu savu ideju dzīvē, fotogrāfs vēršas gan pie profesionāliem fotogrāfiem, gan amatieriem, lūdzot sūtīt viņam fotogrāfijas, kurās būtu attēlota cilvēku dzīve, sadzīve un vērtības. Šim aicinājumam atsaucās 273 fotogrāfi no 68 valstīm, un Štaihens kopā ar savu asistentu Veinu Milleru (Wayne Miller) no iesūtītajām 4 000 000 000 bildēm atlasa 503, kuras mākslinieki sašķiro 37 tematiskās sadaļās, no kurām primārās ir mīlestība, ticība, cilvēcība, dzimšana, darbs, ģimene, karš un miers. Izstāde iegūst nosaukumu The Family of Man un pirmo reizi ir skatāma 1955. gada 24. janvārī Ņujorkas Modernās mākslas muzejā, kur gūst milzīgu atzinību. Laikā no 1955. līdz 1962. gadam izstādi apmeklē vairāk kā 9 miljoni cilvēku 38 pasaules valstīs, tostarp arī Āfrikā. Izstādes izbraukumu tūre noslēdzas 1966. gadā Luksemburgas Lielhercogistē, kas Štaihena dzimtene. Izstādes laikā fotogrāfs  paziņo, ka ir izraudzījies pastāvīgu mājvietu šai fotodarbu kolekcijai - tai jāpaliek gleznainās Luksemburgas pilsētiņas Klervo (Clervaux) pilī. Mākslinieks mirst 1987. gadā, bet The Family of Man turpina savu dzīvi Klervo, kur tā ir apskatāma vēl šobaltdien. 1989. gadā pēc Parīzes mākslas pazinēju un restauratoru atzinuma saņemšanas tiek pieņemts lēmums atjaunot fotogrāfijas, kas krietni cietušas garo pārbraucienu laikā. Restaurācija kopumā ilgst 2000 stundas, bet rezultāts ir bijis visu pūļu vērts, un deviņdesmito gadu sākumā fotoizstāde piedzīvo savu renesansi Tulūzā, Tokijā un Hirosimā. 1994. gadā fotogrāfijas no jauna tiek izvietotas izremontētās Klervo pils telpās, kuras nu ir kļuvušas par muzeju īpaši šīs izstādes vajadzībām. 2003. gada oktobrī The Family of Man tiek ierakstīta Unesco pasaules mantojuma sarakstā.

Bijām Klervo pilī svētdienas pēcpusdienā. Apmeklētāju bija ļoti maz, tāpēc neviena netraucēti audiogida pavadībā varējām izstaigāt abus pils stāvus un lēnā garā izpētīt visas 503 bildes (nē, tomēr 500 - audiogids stāstīja, ka no kolekcijas ir izņemtas fotogrāfijas, kurās redzama linča tiesa un masu kapi, savukārt bilde ar atombumbu  noņemta uz laiku, lai varētu iekārtot nelielo rokenrola istabiņu, kurā visu laiku dunēja Little Less Conversation un Lollypop). Fotogrāfijas izkārtotas ļoti apdomīgi - atbilstoši tematikai, kas papildināta ar  īpaši piemeklētiem citātiem no svētajiem rakstiem un dažādu rakstnieku un domātāju darbiem, un vienlaikus iezīmējot idejiski un vizuāli plūstošas pārejas no vienas tēmas uz otru. Nav šaubu, ka katram izstādes apmeklētājam starp šīm daudzajām fotogrāfijām izdosies atrast vismaz vienu, kas liks pasmaidīt, vienu, kas saskumdinās un aizkustinās, vienu, kas liks aizdomāties, vienu, no kuras gribēsies novērsties, un vismaz vienu, pie kuras gribēsies atgriezties. Dzīves cikls, cilvēki savos gaišākajos un tumšākajos brīžos, vientulība un kopā būšana, darbs un atpūta, dzīvesgudrības piestrāvots spēks un mirkļa vājums. Uz fotogrāfijām nav norādīts to tapšanas laiks un vieta, bet tas, šķiet, darīts ar nodomu, lai uzsvērtu izstādes ideju - visi esam cilvēki, līdzīgi savā būtībā, un, lai apjaustu dzīvē svarīgāko, piesaiste laikam un telpai nav obligāta.

Svētā Nikolaja diena

Luksemburgā, tāpat kā vairumā Rietumeiropas un Centrāleiropas valstīs, bērni vairāk par Ziemassvētkiem, kuriem ilgu laiku šeit ir bijusi vien reliģiska nozīme, gaida 6. decembri jeb Svētā Nikolaja dienu (Luksemburgā - Hellegen Niklos), kad kāds vīrs pa nakti apstaigā visas mājas un atstāj paklausīgajiem bērniem saldumus. Palasot vairāk par šīs dienas tradīcijām, atklājas, ka Vācijā daudzi bērni kārumus atrod pie ārdurvīm piekārtās zeķītēs, holandieši pie durvīm noliekot milzīgu īpaši šim gadījumam darinātu kurpi, franču Sv. Nikolajs saldumus slēpjot čībās, bet Ungārijā un Rumānijā bērni iepriekšējā vakarā saliek savas kurpītes uz palodzes, un no rīta atrod tajās vai nu našķus un dāvanas vai žagaru (otrais gan negadās īpaši bieži). Luksemburgas Sv. Nikolajs jeb Kleeschen savu nesamo labprāt atstāj uz galda vai īpašajā zeķītē, kas piekārta pie krāsns, kamīna vai durvju kliņķa. Bija interesanti uzzināt, ka holandiešu Sv. Nikolajs atbtbrauc ar kuģi no Spānijas un pa zemi pārvietojas uz balta zirga, savukārt luksemburgieši ir pārliecināti, ka viņš jāj uz ēzeļa. Varētu būt visai amizants skats, kā šis pie robežas nomaina transportlīdzekli. Sv. Nikolajs mēdz apciemot bērnus arī mājās, turklāt viņš nenāk viens, bet ar savu baismīgo melnā apmetnī tērpto kolēģi Houseker jeb Melno Pēteri, kas nes līdzi prāvu žagaru bunti un ar diez kādu laipnību neizceļas. Jā, darbu dalīšana nereti attaisnojas, un šajā gadījumā tam ir visai pamatots izskaidrojums - Nikolajs par svēto kļuvis pateicoties savai labestībai un nesavtīgumam un daudzās valstīs ir uzskatāms par jūrnieku, tirgotāju, nepatiesi apsūdzēto, kā arī bērnu un studentu aizgādni. Krievijā viņu dēvē arī par Nikolaju Brīnumdarītāju (Николай Чудотворец), jo viņš, būdams priesteris, bieži vien esot palīdzējis trūcīgajiem un nereti darījis to slepus, atstājot uz lieveņa pārtiku vai kurpē naudiņu. Ir vairāk nekā skaidrs, ka tik izteikti pozitīvs personāžs, kuru ikonās attēlo ar oreolu virs galvas, ar žagariem rokās vienkārši nav iedomājams.

Arī pie mums viņš šonakt bija atnācis un priekšnamā uz galdiņa atstājis Luksemburgas īpašos saldumus, mandarīnus, riekstus un cilvēciņu formas smalkmaizītes, kuras maiznīcās atrodamas vien decembrī :)

Par mēnesi aizkavējušās pastkartes

Par satikšanos

Latvija un Luksemburga satiekas visnegaidītākajos brīžos un veidos, pēkšņās atklāsmēs un ikdienišķās sarunās. Piemēram, 19. novembrī bijām uzaicināti uz pieņemšanu pie Latvijas goda konsula Luksemburgā Henrija Dīderiha (Henri Diederich), bet pēcpusdienai bija daudz darba un vakarā bija ieplānota apakškomitejas sanāksme, tāpēc tā arī neaizbraucām. Vakarā, pārrunājot dienas gaitas ar Kristianu, ieminējāmies arī par šo neapmeklēto pasākumu, un viņa mūs pārsteidza, sakot, ka mums nudien vajadzēja aizbraukt, jo konsuls ir tik jauks un tik gudrs, un pats solīduma iemiesojums un vispār. Prasu - pag, jūs esat pazīstami? Viņa smejas uz saka: "Jā, viņš ir mans zobārsts!" :)
Latvija un Luksemburga satiekas sportā. Neiztirzāšu futbola spēļu rezultātus, kas kādai no iesaistītajām pusēm varētu izrādīties visai sāpīgs temats, bet pieminēšu sporta dejas. Kādā vakarā Kristiana rāda mums izgriezumu no avīzes Luxemburger Wort un stāsta, ka viņiem ir viens ārkārtīgi talantīgs dejotājs, kurš, vēl itin jauns būdams, saplūcis jau veselu klēpi lauru. Uzzinām, ka šim dejotājam, kura vārdu es diemžēl neatceros, tikko kā ieradusies jauna deju partnere. Un mums nu jāuzmin, no kurienes viņa ir. Pēc Kristianas platā smaida ātri vien viss kļūst skaidrs - mūsu valstis šosezon valsēs vienotā ritmā.
Latvija un Luksemburga satiekas mūzikā. Svētdien, 29. novembrī, latvieši un luksemburgieši pildīja solus  Kēlenas (Kehlen) baznīcā, lai kopīgi noklausītos kamerorķestra koncertu. Vakara gaitā izskan pasaulslavenu klasiķu darbi: Mocarts, Haidns, Stravinskis, Štrauss, Čaikovskis. Liegā stīgu instrumentu mūzika izstaro siltumu, mežraga solo aizkustina. Visiem ļoti patīk, publika ar aplausiem neskopojas, sauc "bravo", ceļas kājās. Koncerta noslēgumā orķestra diriģents Karlo Jans (Carlo Jans), kurš, kā izrādās, ir luksemburgietis, kopā ar meiteni sapnīgā vakarkleitā vēl uzspēlē flautu. Klausītāji smaida, dikti aplaudē, mūziķi paklanās jau trešo reizi, visi stāvam kājās. Man pār kauliem skrien skudriņas un sirdi pilda lepnums. Tikko ir noslēdzies Latvijas Filharmonijas kamerorķestra koncerts.

Latvija un Luksemburga satiekas pie vakariņu galda, dzerot Latvijas piparmētru tēju ar Latvijas medu, piekožot Luksemburgas sieru un Latvijas rupjmaizi un saldajā ēdienā cienājoties ar Luksemburgas cepumiem un laiski klunkšķiņot nealkoholisko olu liķieri. Un vakarā atvadoties, luksemburgiete skaidri un nepārprotami saka "Ar labu nakti", un latvieši atbild ar gudd Nucht [gud nušt].

Foto © www.mountaincrestmusic.com 

Speciālā reportāža tulkotājiem

Apstākļu nesakritības dēļ joprojām neesmu nofotografējusi nevienu no kuplajām ES karogu ģimenītēm - kad līst lietus un karogi kā bēdīgas parpaliņas aptinušies ap kātiem, fotoaparāts pavisam noteikti ir iekāpis man somā, bet saulainās un/vai vējainās dienās, protams, tas tup pavisam kur citur. Pirmajā brīdī biju naivi iedomājusies, ka dalībvalstu karogi ir izkārti vien pie Komisijas ēkas un nopriecājos vēl, ka labāku orientieri nevar vēlēties. Tagad varu teikt, ka "zem 27 karogiem" randiņu labāk nesarunāt, jo Kiršbergā tie ir redzami gandrīz pie katras ievērības cienīgas institūcijas un pastāv iespēja tā arī nesatikties. Tomēr zināms šarms šim krāsaino lupatiņu jūklim ir. Katru rītu mirkli pirms ieniršanas EK autostāvvietā paceļu acis augšup, novērtēju vēja spēku (nošķendējos, ka fotoaparāts atkal mājās uz pakaramā), kārtējo reizi sajaucu Somijas un Grieķijas karogu (kaut kā tas somu valsts simbols mūždien visādus akrobātiskus trikus izveic un man aiz liela pārsteiguma nereti sanāk šo par grieķi nodēvēt) un vienmēr nodomāju, ka kopskats šādā izpildījumā tomēr ir ārkārtīgi iespaidīgs un Latvijas karogs tur, viducī, starp Itālijas un Lietuvas dzīvespriecīgajām strīpām, izskatās itin brašs un iederīgs. Un autentisks - nav vis nekāds Austrijas karoga pakaļdarinājums, bet skaidri un gaiši 2:1 un karmīnsarkanbalts. Šķiet, tos ik pa laikam arī mazgā un gludina, jo reizēm šie mēdz nozust.

Ar visu iepriekš minēto es patiesībā gribēju teikt, ka bilde ar karogiem šobrīd būtu īsti vietā, jo šodien, 2009. gada 1.decembrī, dāmas un kungi, stājas spēkā Līgums par Eiropas Savienības darbību jeb Lisabonas līgums, kurš nu izbīda no ierindas opi Kopienas dibināšanas līgumu un kļūst par politiķu jājamzirdziņu un juristu lingvistu prieku un acuraugu jau nu ne, bet par aktuālu darba lauciņu pavisam noteikti. Kad ir pavadīts zināms laiciņš, mēģinot iegaumēt, kurš līgums ir noslēgts kurā gadā (ellē ratā, pagājušajā gadsimtā) un kuru dēvē kuras pilsētas vārdā, ir visai aizraujoši uz savas ādas piedzīvot viena šāda eiromonstra pirmos soļus. Un, ja liela daļa Eiropas institūcijās strādājošo nekādas izmaiņas šajā saistībā neizjūt un kāds šo faktu varbūt pat nav piefiksējis, tad tulkotāji to izbauda visā krāšņumā. Valodas līmenī, protams. Tie, kas strādā pie ES tekstu tulkojumiem un čakli izmanto atsauces dokumentus no eur-lex tekstu vācelītes, noteikti drīz vien pamanīs šādus tādus jauninājumus tiesību aktu tekstos, bet mums, Komisijas gaiteņos klīstošajiem, ir tā iespēja būt klāt un redzēt, kas un kā mainās. Pirmkārt, karstās diskusijās tiek spriests, kā tad nu dēvēsim mūsu pirmo ES Padomes priekšsēdētāju: par Hermani vai Hermanu...Van Rupeju, Rompeju, Rompuju vai Rumpīti (būtu ievēlēts Tonijs Blērs, sanāksme būtu bijusi uz pusi īsāka un, ko tur liegties, arī garlaicīgāka). Arī ES augstajai pārstāvei ārlietās (ceru, ka nesajaucu neko) baronesei Eštonei tiek pielaikoti vairāki vārdi: Katrīna, Ketrīna, Keterīna. Tulkotāju galdus klāj papīru kalni, jo visos regulu un lēmumu projektos, kuri aizkavējušies un stāsies spēkā jau pēc 1. decembra, jāveic izmaiņas. Pirmkārt, vairs neredzēsim tik ierastos nosaukumus "Regula (EK) Nr.X" - to vietā tagad rakstām "Regula (ES) Nr.X", otrkārt, atvadāmies no vārdiņa Community un ar ziediem un salūtu sagaidām Union; te tad nu atkal jānolemj, kā rīkoties - latviešu tekstā rakstīt "Savienība" vai "Eiropas Savienība". Preambulu tekstos trafareto "ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu" tagad mainām uz "ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību" un visādi citādi izklaidējamies. Bet sajūta ir laba - lielas pārmaiņas mazos vārdiņos. Mūsu rokās, galvās un cietajos diskos.