pastkarte no Luksemburgas

Moien, mīļie draugi, un sveiciens arī visiem nejaušajiem garāmgājējiem, kuri te kāda iemesla dēļ ir attapušies, kā jau tas nereti virtuālā telpā gadās... Nu re, ir pagājis gads ar astīti (nu kā jau kaķa gadā pienākas - ūsas mērcam pienā un asti labi pieskatām, lai kāds neiespiež durvīs), un mēs abi esam atgriezušies Luksemburgā. Tiesa, šoreiz uzkavēsimies maķenīt ilgāk, kas savukārt nozīmē vien to, ka stāstu šeit droši vien arī būs vairāk - daži jau iesākti, daži labi zināmi, citi gluži jauni.

Šeit šobrīd notiek kaut kas ļoti skaists - īsts zaļš, smaržīgs, spirgts un putnu treļļiem piepildīts pavasaris. Merša slīkst narcisēs un zelta lietū, bezdelīgas zem jumta korēm būvē savas savrupligzdas un rindu ligzdas, minkas lēkā pa tikko dīgušo zālāju, tvarstot sīļus un citus nelūgtos (bet, ak vai, cik ļoti gaidītos) viesus, pumpuri paukšķēdami veras mākoņos un cilvēki rosās piemājas dārziņos vai vienīgajā puķu dobē - cik nu kuram tas vēriens un teritorija. No rītiem gan vēl jātinas šallē un jādzenā pa kabatām cimdu pāris, tomēr dienas kļūst arvien siltākas un salīgiem personāžiem krietni tīkamākas.

Tad nu sūtu jums gabaliņu Luksemburgas pavasara, gan jūsējais arī drīz būs klāt - manīju, kā šis aizčāpo austrumu virzienā. Neaizmirstiet šovakar pārstellēt pulksteņus, un redzēsiet, un jutīsiet, kā "atnākamgaidīšana kļūs tik pavasarviegla" :)

Atvadas februārī

Inga sacīja, ka pēc divām nedēļām tā jocīgā ilgu un sirrealitātes sajūta pāries, un man toreiz nebija iemesla neticēt. Bet nepāriet. Tik gaišā atmiņā vēl pirmā nedēļas nogale Luksemburgā ar geocaching ekspedīciju Meršā un pastaigu gar Stausee un Esch-sur-Sûre. Vienmēr esmu bijusi apļveida kompozīcijas piekritēja, tāpēc arī šoreiz izvēlējos par labu aplim un pēdējā nedēļas nogalē devāmies meklēt apslēptos dārgumus. Kristiana bija apslimusi un brīdi šaubījās, tomēr galu galā pieteicās kā līdzbraucēja, jo noteikti gribēja ko pasākt kopā ar mums, kamēr vēl esam uz vietas. Devāmies turpat netālu, uz pilsētiņu ar nosaukumu Diekirch, kuras simbols ir ēzelis. Šis lopiņš tur parādās visai bieži un dažādos apveidos. Redzējām, piemēram divas ēzeļstrūklakas. Vienu ļoti iemīļojuši bērni, jo ēzelīšiem var grozīt ausis un astes, galvas un kājas. Otra uzslieta kādā skvēriņā par godu stāstam par nabadzīgu zemnieku, kuram uzsmaidījusi veiksme un viņš ticis pie ēzeļa, kurš... khm... kakājis zelta monētas. Nav ne jausmas, kā stāsts beidzas, bet esmu pilnīgi droša, ka ar morāli :) Šķiet, šī bija operatīvākā slēpņošana, ko esmu pieredzējusi. Divās stundās jau bijām izčamdījuši strūklakas, sasmīdinājuši kafejnīcā pie loga sēdošos, izurbinājuši baznīcas sienas, izložņājuši tiltapakšas un atraduši vienu no tuvējiem dižozoliem. Interesanti, ka mazās Luksemburgas lielāko koku fotogrāfijas un aprakstus var apkopot vienā grāmatā, tā ka mums bija ekskluzīva iespēja meklējamo koku izpētīt jau mājās. Komandas darbs uz visām 10 ballēm.

Pēdējā vakarā līdz 1.30 tīrīju vannasistabu, lai viss paliktu tieši tik balts un tīrs, un cerību pilns kā dienā, kad mēs ieradāmies. Kristiana, redzot, ka es uzdarbojos kā tāda bīstamā mājsaimniece, mēģināja mani atrunāt no lielajiem tīrīšanas darbiem un sacīja, lai liekos laicīgi uz auss. Bet es viņai teicu, ka man tas ir vajadzīgs un ka man jāatvadās no šīs vietas, pēdējo reizi vēl apmīļojot un sakārtojot katru stūrīti. Es nemaz citādāk nevaru. Viņa jau vairākas dienas bija tik skumja. Samīļojāmies. Pirms tam bijām ieturējuši atvadu vakariņas, baudot kārtējo fantastisko quiche Lorraine, apmainoties dāvaniņām un kaļot atkalredzēšanās plānus. Kristiana teica, ka viņai ir sajūta, ka mēs atgriezīsimies, un piebilda, ka viņas sajūtas parasti izrādoties pareizas. Tā arī saņemot manu e-pastu, kurā apjautājos, vai istabiņa joprojām ir pieejama, viņu esot pārņēmusi tā siltā un īpašā sajūta, ka tā tam ir jābūt un ka mēs esam tie, kuriem pie viņas ir jānonāk. Un, jā, arī mani satraukumi toreiz, septembrī, pagaisa kā nebijuši brīdī, kad saņēmām no viņas apstiprinošu atbildi. Iespējams, tā nudien bija lemts, ja reiz mums tik smagi klājās ar dzīvesvietas meklējumiem. Tagad jau tas šķiet skaidrs kā divi reiz divi - mums gluži vienkārši bija jāsagaida tas viens īstais sludinājums :)

Torīt cēlāmies piecos no rīta, sakrāmējām roverī pēdējās mantas, konfekšu tūtu un pusi quiche Lorraine. Ping un Pong abas samiegojušās nosēdušās uz lieveņa un skumju un neizpratnes pilnām acīm vēroja notiekošo. Atradu makā sauju 1 un 2 eirocentu monētas un pārīti vilciena biļešu, jautāju Kristianai, vai viņai ir kāda ideja, ko ar to iesākt. Viņa uzreiz noreaģēja un teica, ka ir gan. Virtuvē uz galda bija palicis latviešu mājas siera trauciņš, kuru mēs abi šos piecus mēnešus bijām izmantojuši kā cukurtrauku. Viņa to paķēra, sabēra iekšā naudiņu un biļetes, uzlika vāciņu un smaidot paziņoja: "Tā, šis te jūs gaidīs, kad atgriezīsieties". Smaidīju pretī: "Tā tam būs būt". Atstāju viņai arī divas zemeņu ievārījuma burkas un pēdējo saujiņu piparmētru tējas. Un puspudeli balzāma. Uz drīzu tikšanos! Sacīts, darīts. Pēc 40 minūtēm tikāmies, jo bijām aizmirsuši maisiņu ar šampūniem, krēmiem un citiem vannasistabas niekiem un Kristiana pabrauca mums pretī, lai to atdotu :) Arī tas bija likteņa pirksts, jo otrās atvadas nebija tik smagas. Smiekliem pieskandinot tukšo lielveikala stāvvietu, pamājām atā-atā un kļuva mazliet vieglāk. Līdz brīdim, kad šķērsojām Mozeles upi un Luksemburgas/Vācijas robežu. Tad kļuva skaidrs, ka šis piedzīvojums patiešām ir beidzies. Fiziski. Visādi citādi tas joprojām turpinās.

Spēlējot karaļos un karalienēs

Ak, es taču visu laiku aizmirstu pastāstīt par Trīs karaļu dienas kūku! Trīs karaļu dienu jeb Epiphany Luksemburgā, tāpat kā citur Eiropā, svin 6. janvārī. Šajā dienā ēd īpašu karaļu kūku Galette des rois, kuras idejas autori ir fancūži. Tātad procedūra. Uz galda parādās kūka. Pēc skata nekas īpašs - kā kārtainās mīklas ripulis. Jaunākais no ģimenes locekļiem vai vienkārši klātesošajiem tiek sūtīts zem galda, bet kāds cits ņem lielo nazi un sagriež kūku. Kad tas izdarīts, izskan jautājums - kam dosim šo kūkas gabalu? Balss no pagaldes nosauc kāda klātesošā vārdu un tas tiek pie sava gabaliņa. Kad šādā pašā veidā tiek izdalīta visa kūka, visi sāk kāri, bet tajā pašā laikā arī ļoti piesardzīgi ēst. Modrību zaudēt nedrīkst ne mirkli, jo kādā no gabaliņiem ir jābūt kādai nelielai mantiņai: cilvēka figūriņai, zābaciņam, sirsniņai vai kaut kam citam. Cilvēks, kuram šis laimīgais gabaliņš iedalījies, kļūst par Trīs karaļu dienas karali vai karalieni un saņem kopā ar kūku iesaiņoto kronīti :)

(c) Foto no lavoixducoq.com

 

Pati kūka patiesībā ir ļoti garšīga, jo tai ir salds sviesta-olas-mandeļu pildījums. Ja līdz šim par šādu kārumu neko pat nenojautu, tad šogad acīmredzot atgūstu iekavēto, jo karaļu meklējumos ir sanācis piedalīties jau trīs reizes. Pirmajā reizē, 5. janvāra vakarā, zem galda līšanas daļu mēs izlaidām (par to es patiesībā uzzināju tikai franču valodas nodarbībā), toties, griežot kūku, pirms katra gabaliņa tika noteikts, kuram tad nu tiks nākamais gabaliņš. Neticamas sakritības rezultātā smukais sirds formas piekariņš iegadījās tieši griezuma vietā starp manu un Kristapa gabaliņu. Kā jau jaunizceptam karaļpārim pienākas, kroni nēsājām uz maiņām :) Otra kūka parādījās jau minētajā franču valodas nodarbībā un man bija patiešām grūti turēt mēli aiz zobiem un neizpļāpāties pārējiem, ka zinu, kas nu būs. Šai kūkai kroņi bija divi: tad nu vakara karaliene drīkstēja izvēlēties savu karali. Tapa arī fotogrāfijas, bet sanāca pagalam miglainas. Trešo kūku iesākām vakar, pabeidzām šodien. Atkal sirsniņa un šoreiz manā gabaliņā! Uzdāvināju to Kristianai, bet teorētiski vēl nepilnu stundu turpinās mana ēra, tāpēc tagad došos uz savu karalisko vannasistabu majestātiski izpucēt zobus un aristokrātiski iegrimšu pēļos. Gutt Nuecht!

Ziemas pastaiga

Es neesmu lielpilsētu cilvēks. Daudzi varbūt brīnās, ka es pēc četriem mēnešiem joprojām nevaru nosaukt nevienu vietu Luksemburgā-pilsētā (ah, nu kāpēc viņi savai galvaspilsētai nevarēja izdomāt citu nosaukumu!), kur var garšīgi un lēti nedārgi paēst, ka nezinu, kur atrodas tā vai cita iela vai kurā virzienā ir tirgus laukums vai vēl nez kas. Galvaspilsētā, kura ne tuvu neatgādina kādu no Eiropas metropolēm, tomēr Luksemburgas mērogā ir uzskatāma par lielpilsētu, apgrozos lielākoties pragmatisku iemeslu dēļ - caurbraucot uz darbu vai mājām, apmeklējot kino vai teātri, dodoties uz kādu konkrētu veikalu vai grāmatnīcu. Pa šo laiku vien arī pāris reizes esam devušies turp, lai iepazītu pilsētu gida pavadībā vai paklīstu paši savā nodabā. Vienreiz arī mēģinājām atrast dažus ģeoslēpņus (geocaches), bet bijām izvēlējušies vienu no tūristu iecienītākajiem rajoniem un tā nu, kādu brīdi neveiksmīgi maskējoties un cerot sagaidīt mirkli, kad pieklusīs rosīgo japāņu čalas un fotoaparātu klikšķi, atgriezāmies mājās tukšā. Pilsēta, jāatzīst, ir ārkārtīgi skaista un draudzīga, bet tā nav vairojusi manas siltās jūtas pret šo valsti, bet, tiesa, nav arī mazinājusi. Varētu teikt, ka Luksemburga-pilsēta vienkārši ir pildījusi savas galvaspilsētas funkcijas un darījusi to godam, bet savas daudzslāņainības un multiklturālisma dēļ tā nespēj raisīt tās siltās jūtas pret šo valsti, kā to dara neskaitāmie mazmiestiņi ar neizrunājamiem nosaukumiem, klinšainie pakalni, egļu ielāpi varenajās lapu koku audzēs, pilis augstu debesīs un dziļi ielejās, mazie, ņiprie strautiņi un visas stāvās un līkumotās taciņas, kuras līdz šim izstaigātas. Daba šeit ir fantastiska, un tas, kā cilvēki joprojām prot dzīvot saskaņā ar to, ir vienkārši apbrīnojami un iedvesmojuši. Neatceros, kad būtu manījusi kādu būvgružu un atkritumu kalnu mežā vai plastmasas pudeļu aizbērtu dīķi. Uz soliņiem joprojām var sēdēt, atkritumu urnās arī visi spēj trāpīt, zīmes pārgājienu dalībniekiem savās vietās. Un ir skumji un ir dusmas, kad redzi, ka kādam iebraucējam tomēr rociņa nodrebējusi un kaut kas kādā klintī ieskrāpēts vai kāds primitīvs un truls uzraksts pie kāda apskates objekta uzradies (jā, arī krieviski). Tik nožēlojami - kad savā valstī viss jau sabojāts un vairs nav tik interesanti, bet roka tak piešauta, ir laiks meklēt jaunus horizontus, kur izpausties. Ak, bet ko nu par to; labāk par skaisto un priecīgo. 

Svētdienas rītā mostoties, pirmais skats ārā pa juma logu - ir saulīte vai nav? Īstenībā nav pat svarīgi, kādu pārraidi laika onkulis tur demonstrē, būtu apgrēcīgi veselu dienu nomarinēties 4x4 sienās, ja brīnišķajā pārgājienu grāmatā ir vēl vesels lērums neizietu maršrutu, kuri visi kā viens sola pārsteigumus. Šorīt mūsu galā -2 grādi un apmēram sniegs, tātad virziens skaidrs - dodamies uz ziemeļiem, kur vienmēr ir par pāris grādiem aukstāks, lai varētu pabradāt pa sniegu. Šoreiz dāmu kompānija: mēs ar Kristianu un jau vairākkārt pieminētā holandiete Henriete. Izvēlamies 6,9 km garu pastaigas maršrutu, sametam somā krekerus, šokolādi un termosu ar Gluch Tee jeb laimes tēju un Sindijai Lauperei pa radio spiedzot Girls just wanna have fun, dodamies ceļā. Pēc minūtēm divdesmit ierodamies starta punktā - sīkpilsētiņas Velšaidas (Welscheid) centrālajā laukumā, operatīvi uzmeklējam pirmo norādi un uz priekšu, iekšā piesnigušajā mežā. Gaiss tik spirdzinoši svaigs, saulīte kutina vaigus, sniegs gurkst zem kājām un kļūst arvien dziļāks. Pirms mums gājis kāds ar suni, ceļmala nopēdota raiba. Stabiem baltas micītes, egles jokojoties apbārsta mūs kā kūkas ar pūdercukuru. Maršruta pirmā daļa pa kalnu uz augšu. Man viennozīmīgi ir jāiegādājas cita jaka - savā kosmonauta ietērpā jūtos kā hotdogs, kas visu laiku elšun pūš no tā, cik karsti viņam ir. Henrieta kalnos vienmēr kāpj tik viegli, tik raiti un ritmiski, ar pilnīgi taisnu muguru un vispār... neticami! Jūs jautāsiet, kāpēc tas mani tā izbrīna. Pirmkārt, tāpēc, ka viņa ir no Nīderlandes, kur, tāpat kā Latvijā kalnu nav un nebūs, viss ir plakans un līdzens, un, otkārt, tāpēc, ka viņai ir 59 gadi. Viņa mani šajā ziņā iedvesmo kā neviens cits - stalta gaita, neviena lieka kilograma, vienmēr formā, jautra, optimistiska. Un gandrīz kalniete. Henrietai mūždien līdz ir arī "paņēmušies" dažādi praktiski sīkumi. Šodien, piemēram, tie bija "kājauti" - tādas kā getras līdz celim no ūdens necaurlaidīga materiāla, paredzētas slēpotājiem, kuri negrib saslapināt bikses. Tā nu ar svētlaimīgu sejas izteiksmi bridām: Henrieta ar soļotāju nūjām un saviem kājautiem, Kristiana ietērpusies slēpotāju biksēs, kas ir pāris gadus vecākas par mani, bet joprojām absolūti nevainojamas, un es ar saviem sasalušajiem džinsu galiem kā kronis visam.

Tikko bijām uzrāpušās līdz tai vietai, kur, pēc kartes spriežot, beidzot vajadzētu sākties nogāzei uz leju, vienbalsīgi nolēmām, ka ir pienācis laiks tējas pauzei. Stāvam līdz ceļiem sniegos, Henrieta tā, kā pašu par sevi saprotamu, paziņo, ka mums derētu atrast galdu. Kad bijām par šo fantastiski nereālo ideju jauki izsmējušās, pamanījām lauka vidū piena cisternu un, ak tavu laimi, arī šķirbu starp žogu un vārtiem. Tad nu izpaudāmies un uzklājām bez maz svētku galdu un turpinājām labpatikā murrāt, jo bijām taču beidzot atradušas Luksemburgas ziemu. Pastaigas turpinājumā satikām strauju, izlīkumotu upīti, šķērsojām pāris laukus, redzējām daudz smuku koku (man ļoti, ļoti patīk, ka ziemā tik skaidri var saskatīt koku plikzarainās kontūras), sastapām ģimenīti ar diviem bērneļiem, kuri bija tieši tik sīciņi, lai ar visām ragavām pazustu lielākajā no kupenām. Grūtā kāpšana bija beigusies, šeit, augšā, mūs sveicināja ass ziemeļvējš, bet mēs nelikāmies ne zinis, satuntulējāmies kapucēs un kā trīs brāļi Ilmāri ķiķinot apstājāmies pie kārtējās maršruta norādes, kura nepārprotami mūs ved pa taisno iekšā milzīgā laukā, kur ne gala, ne malas, ne pēdas, ne taciņas, nekā... Griezties atpakaļ? Ha! Mūsu brašā nūjotāja pa priekšu, slēpju biksēs tērptā lēdija pēc tam un es ar savām sasalušajām biksēm klunkurēju nopakaļ, paralēli vēl pamanoties kaut ko nofotografēt. Gods un slava maniem gore-tex zābakiem, kājas tā arī netika slapjas. Sniegs līdz ceļiem, tālumā griežas vēja ģeneratori (pa visām mēģinājām atcerēties, kā tos spokus sauc angļu valodā, un neviens man neticēja, kad teicu, ka latviešiem tie ir vienkārši vēja ģeneratori - vispār jau muļķīgi, ja tā padomā, jo vēju taču tie neģenerē). Galu galā no kupenām tomēr izbridām, priecīgas konstatējām, ka no kursa novirzījušās neesam un pa meža taciņām šļūcām lejup ciematiņa virzienā. Pirms aizbraukšanas vēl sabildēju baložu strūklaku un nopriecājos, ka Kristianai mašīnā gumijas paklājiņi - teiciens "Pēc manis kaut vai ūdens plūdi" šoreiz izrādījās tik trāpīgs, ka bail.

Šādas dienas silda manu sirdi.

Sajūtu mozaīka

Pa ceļam mājup Kristiana atzinās, ka vienīgā valsts uz šīs pasaules, kuras dēļ viņa, daudz nedomājot, būtu ar mieru pamest Luksemburgu, ir Šveice. Un tam es ticu. Piecas dienas pagāja, baudot kalnus, ezerus, sniegu, sierus un brīvību. Man šķiet, ka kalni māca cilvēkam būt pašam, paskatīties uz visu no augšas, apskaidrojot mūsu nogurušos prātus un liekot rast sevī jaunus spēkus. No sniegotām virsotnēm vienmēr atgriezīsimies citādāki. Mierīgāki un patiesāki. Pret sevi galvenokārt.

Pirms prombraukšanas nopirku veikalā desmit sērkociņu kastītes - uz katras bildīte ar kādu no brīnišķajām un pagaidām nesniedzamajām kalnu virsotnēm. Vedīšu līdzi uz Ventspili un šķilšu atmiņu liesmiņas. [Oi, mums taču elektriskā plīts! Nu nekas, vēl jau atliek sveces.] Šovakar, vēlreiz pāršķirstot ceļojuma laikā safotografētos skatus, uz ātru roku uzmeistaroju vēl vienu sērkociņu kastīšu etiķešu kolekciju - sauciet to kā gribiet, bet man labpatiktu to dēvēt par "sajūtu mozaīku". Lai mums visiem liesmiņas!

Veselība

Slimot Luksemburgā gan nav ieteicams, jo šis pasākums var izvērsties par visai dārgu "prieku". Lai gan no Latvijas ierados ar veselu maisu dažādu medikamentu, tas, ko galu galā ievajagas, kā likums, līdzi nav paņēmies. Tad nu tāds pret bronhītiem nenodrošinājies latvietis par pudeli klepus sīrupa, Sinupret tabletēm un burciņu ehinācijas vitamīnu izdod 34 eiro. Man par lielu pārsteigumu, švaks viņiem šeit ir arī zāļu tēju sortiments. Kristiana, labā sirds, atnesa man klepus tēju - kaut kādas 19 zālītes tējas maisiņos - un līdz galam nesaprata, kad stāstīju, kā mēs priežu pumpurus vācam un taisām uzlējumu. Ai, kā tagad noderētu! Cik esmu dzirdējusi no Luksemburgā dzīvojošiem latviešiem, ārsti šeit esot ārkārtīgi nadzīgi uz antibiotiku izrakstīšanu, tā kā jābūt uzmanīgam. Par laimi, līdz šim esam izsprukuši no vizītēm pie dakteriem, bail pat iedomāties, cik ādas par to noplēstu. Temperatūru izmērīt arī nenākas nemaz tik vienkārši - dzīvsudraba termometri te jau ir aizmirsti kā suga (eh, man Ventspilī pārītis palika), bet elektroniskie rāda, ko un kā nu šiem iegribas. Sāku domāt, ka baterejas jānomaina, jo nevar taču vienam cilvēkam dienām ilgi būt temperatūra 35,4 vai kas tamlīdzīgs. Klaiņo te apkārt visādi vēdervīrusi un garie klepi, gan jau arī gripa kaut kur ir paplosījusies. Domāju, ka tā lielā mērā ir lielo institūciju sāpe - sabrauc cilvēki no malu malām pēc garajām svētku brīvdienām, paši izslimojušies un kaut ko ne mazāk interesantu un savai valstij raksturīgu līdzi paķēruši. Konfektes asorti - cienājaties! Kehem.

Vēl neatvados...

Kā mēs nokļuvām pasakā

Domāts, darīts - 26. decembrī saulīte ripo pa zemes virsu un mēs dodamies pārgājienā. Klausot Kristianas ieteikumam, dodamies uz klinšaināko reģionu Luksemburgas austrumu daļā, kuru šeit dēvē par Mazo Šveici. Jau reiz stāstīju par pārgājienu maršrutu grāmatiņu, kura šeit ir iegādājama jebkurā grāmatnīcā un preses kioskā un kurā ir apkopoti ap 500 īpaši izstrādāti maršruti cilvēkiem, kas vēlas iepazīt šo brīnišķo zemi, staigājot ar kājām. Šādas pašas grāmatiņas ir pieejamas arī riteņbraucējiem. Katram maršrutam ir izveidota karte, kā arī pievienots īss apraksts un norādīts tā garums, reljefs un grūtības pakāpe. Dabā dažādie maršruti ir atzīmēti ar īpašām norādēm, kuras ik pa brīdim ir redzamas uz kokiem, stabiem u.tml., lai tādi topogrāfi kā es, orientējoties pēc kartes vien, neaizietu pilnīgos neceļos. Pārgājienu maršruti ir apzīmēti ar zilu karodziņu, kurš norāda virzienu. Jāsaka, ka šā projekta infrastruktūra ir tiešām augstā līmenī un šo trīs mēnešu laikā esam pamanījuši, ka arī drēgnajā rudenī ļoti daudz cilvēku labprāt izmanto iespēju brīvdienās kārtīgi izstaigāties. Šoreiz izvēlamies 5,8 km garu un salīdzinoši vienkāršu distanci netālu no pilsētiņas Bufortas (Beaufort), kas no mūsu mājvietas atrodas nieka 20 km attālumā. Redzētais un dzirdētais ļoti atgādināja pasaku valstību. Pārmaiņas pēc neko daudz nestāstīšu, jo pasakas visi esam lasījuši. Labāk parādīšu :) Klikšķiniet uz bildītēm, lai redzētu maķenīt lielāku attēlu.

Īsāk sakot, viss kā pasakā pienākas. Lūk, pils.

 

Varenas klintis.

Noslēpumainas taciņas.

 Pārakmeņojušies tēli, kuri droši vien kādā brīdī atdzīvojas.

 

  Zaļi mošķīši.

Ūdens rotaļas.

 Un, protams, arī hobits, kurš lasa zīmes, lai uzzinātu, kā nokļūt turp un atpakaļ :)

 

Ziemassvētku našķošanās

Ziemassvētkus šogad svinējām četratā, mūsu ierastajai trijotnei pievienojās vēl arī Kristianas draudzene Henrieta, ārkārtīgi kolorīta holandiete, kura savos 59 izskatās apskaužami labi, zina daudz interesantu stāstu, runā burvīgā angļu valodā, dzied korī, ēd tikai dabīgu un veselīgu pārtiku, aizraujas ar ķīniešu medicīnu un kultūru un uzdod daudz jautājumus par Latvijas vēsturi. Astoņos vakarā devāmies uz mesi baznīcā. Iesākums bija nudien sirsnīgs, jo pārpildītajā Lintgenas (Lintgen) baznīciņā bērni bija uzveduši tradicionālo stāstu par Jēzus dzimšanu un vecāki ar fotoaparātiem apjūsmoja savas atvases un juta līdzi mazajiem čabulīšiem, kad kāds, savā uzcītībā un aizrautībā deklamējot no galvas iekaltās rindiņas, pa laikam kaut ko piemirsa un tā paskaļāk ieelpoja mikrofonā. Lai gan viss notika "skaidrā" luksemburgiešu valodā, sižeta līnijas bija visai skaidri nojaušamas, un mēs ar Kristapu klusītiņām ķiķinājām, nojaušot, ka gan jau reiz arī mums pašiem nāksies apmeklēt līdzīgus pasākumus, jūtot līdzi kādam no saviem deklamētājiem. Skaļiem aplausiem piedārdinot baznīcu, izskan pēdējā eņģeļu kopdziesma un sākas meses nopietnā daļa - mācītājs skaita savus pātarus, kuri ik pa brīdim mijas ar lūgšanām, kuru laikā visi ceļas kājās un skaita līdzi (kas nezina skaitāmo, vienkārši ceļas kājās) un kora dziesmām. Dziesmas gaidu visvairāk, jo korī dzied arī mūsu lakstīgala Kristiana, turklāt reliģiskie rituāli ar sadošanos rokās, ziedojumu maišeļa pildīšanu un svēto vakarēdienu nav man visai ierasta lieta (eu, bet mācītājs vīnu aizmirsa - pats dzēra, bet draudzes locekļiem tikai "cepumus" iedeva). Joy to the Word melodijai izskanot, devāmies mājup, kur sadedzinājām visas, visas sveces, iekūrām krāsniņu, salikām zem eglītes dāvaniņas un sākām baudīt šo vakara daļu.

Interesanti, ka dāvaniņas tika izdalītas jau pirms vakariņām, precīzāk, aperitīva laikā, kas bija jauki, bet negaidīti. Laikam jāpieraksta kaut kas par mūsu īpašajām Ziemassvētku vakariņām un Ziemassvētku pusdienām nākamajā dienā. Svētvakarā likām galdā apvienoto holandiešu/latviešu/luksemburgiešu maltīti tieši šādā secībā. Kad bijām izdzēruši pa glāzei šampanieša un iztukšojuši siera uzkodu šķīvīti, sēdāmies pie galda un sākām mieloties ar Henrietas gatavoto veselīgo ķirbju zupu un turpinājām ar latviešu iznācienu - lielo rasolbļodu un piparkūkām. Šeit, Luksemburgā, neatradīsiet krējumā un majonēzē taisītus salātus, šeit viss ir ar mērcītēm tādām un šitādām vai ar olīveļlu un balzamiko, tāpēc nojautām, ka rasols būs kas jauns un neparasts. Jau kopš novembra, staigājot pa veikaliem, bažīgi pētīju gaļas vitrīnas, cerot starp salami un šķiņķa kalniem saskatīt kaut ko doktordesai līdzīgu. Vizuālo kontroli izturēja viena vienīga desa, tievāka un luņķī salocīta, bet pēc krāsas identiska piena desai. Visbeidzot vienu dienu pagaršoju un atviegloti uzelpoju - ir! Pārējās sastāvdaļas mani bažīgu nedarīja, jo biju jau atklājusi šejienes lieso skābo krējumu, gurķu burka mums pašiem līdzi, kartupeļi, olas, zaļie zirnīši galvassāpes neradīja, īsāk sakot, viss noritēja pēc plāna līdz brīdim, kad pagaršoju iegādāto salātu majonēzi, kas garšoja pēc... nekā. Biju sašutusi līdz sirds dziļumiem, kā tā drīkst majonēzei nelikt garšvielas, bet centos kaut ko glābt ar sinepēm un kaltētām dillēm. Nu rasols sanāca, man šķita nedaudz pliekans, bet varbūt labi, ka tā. Luksemburgietes abas slavēja gan smaržu, gan garšu, mācījās pareizi izrunāt nosaukumu un lika man apsolīt, ka padalīšos ar recepti - eksperiments izdevies tātad.

Ar piparkūkām, protams, arī bija vesels piedzīvojums, jo Luksemburgā ir visai naivi meklēt, piemēram, mežrozīšu sīrupu vai iesala ekstraktu. Likām cerības uz cukurbiešu sīrupu, bet tā kā neatradām arī to, nopirkām pudeli kļavu sīrupa. Mīklai piejaucu vēl arī karoti medus un rezultāts bija nu tiiiiik ķēpīgs, ka biju nolipusi no galvas līdz kājām un atmetusi cerības šo masu jebkad izrullēt plānā kārtiņā. Par laimi mīklu gatavoju 10 dienas pirms cepšanas, tā kā paspēju vēlreiz piejaukt miltus un kakao, kas visu vērsa par labu. Vakarā pirms Ziemassvētkiem varonīgi sarullēju, saspiedu un nepiededzināju 3 pannas piparbrīnumkūku, kā man tās tīk saukt, jo sanāca nu tik gardas, kā vēl nekad. Un tomēr, lai gan sev zināmas lietas svešā mājā gatavot ir visai sarežģīti (Kristiana, vai Tev ir krustnagliņas? Vai Tev to lielo bļodu vajadzēs? Kuru pannu es varu ņemt? Kur stāv konservu attaisāmais? Kas šitie par miltiem? utt. utjp.), tas vienlaikus ir arī ļoti interesanti. Kristiana lēkāja apkārt ar fotoaparātu, iemūžinot procesu, jo viņas mājās piparkūkas nekad nav ceptas. Tiesa gan viņai bija piparkūku formiņas, kuras droši vien tiek izmantotas citiem mērķiem. Arī rasola griešanu tika sparīgi iebildēta, jo kaut ko tik sīki sagrieztu bieži nenākoties redzēt.

Kad rasols bija ieēsts un komplimenti uzklausīti, bijām gatavi desertam no Luksemburgas. Uz galda parādījās glīta kaste ar uzrakstu Oberweis, mmm, kūka tātad! Luksemburgieši Ziemassvētkos mielojas ar īpašu kūku (Bûche), kas pēc izskata stipri vien atgādina ruleti, kura pārklāta ar krietnu kārtu supertrekna sviesta krēma. Bet izskats ir mānīgs. Tā patiešām ir rulete un klasiskā variantā tā patiešām ir klāta ar krēmu, bet tas nav ne uz pusi tik trekns kā Latvijas laukos gatavotais. Biju redzējusi šo kūku veikalā un jau tad nopriecājos, cik skaisti tā noformēta ar uzrakstiņiem, zvaigznītēm, eglītēm, rūķīšiem, bet, atveroties kastei, mūs sagaidīja pārsteigums: nevis viena liela kūka, bet astoņas maziņas un krāsainas :) Kamēr vispār tikām līdz brīdim, kad jāsāk izvēlēties, minūtes piecas ar acīm vien baudījām konditoru filigrāno darbu. Puse kūciņu izskatījās kā glīti saklātas gultiņas, uz divām auga sēnītes, uz vienas skursteņslauķis bija piemirsis savas kāpnītes. Un cik garšīgas! Mmmm. Notiesājām katrs pa vienai, nogaršojot arī pa kriksītim no pārējām trijām, un četras atstājām nākamajai dienai, jo mūsu mājās gastronomiskās izvirtības, kā izrādās, tikai tagad sāka uzņemt apgriezienus.

Par Ziemassvētku dienas pusdienām šefību uzņēmās Kristiana, kura gribēja mūs pacienāt ar tipisku Luksemburgiešu Ziemassvētku maltīti. Pirmkārt un galvenokārt, tas bija medījums, precīzāk, stirnas gaļa (pilnīgi izcepta) sarkanvīna un aveņu ievārījuma mērcē. Otrkārt, īpaši pagatavoti sarkanie kāposti. Katliņā ielej karoti medus, apmaisa tajā kāpostus, pieliek sarīvētu ābolu un nedaudz cukura, pārlej ar ūdeni un vāra. Kā piedeva šoreiz bija olu nūdeles (Spätzle), kuru izcelsme gan meklējama Vācijā, bet tas jau tepat vien ir. Un kā punktiņš uz "i" pēc izvēles tikko vārīts ābolu ievārījums ar medu un kanēli vai cukura sīrupā uzvārīta bumbiera šķēlīte, kurā iepildīts dzērveņu ievārījums. Tas bija tiešām kas jauns un līdz šim nebaudīts. Stirnas steika vietā gan es mīļuprāt būtu izvēlējusies karbonādi, jo šai gaļai ir visai īpatnēja piegarša, kas var vai nu patikt vai nepatikt, bet par visu pārējo gan biju sajūsmā. Saldajā, protams, vēl pa kūciņai un tad vēl arī Henrietes gatavotais melleņu jogurts ar Kristianas paštaisīto mandarīnu-vaniļas-brendija saldējumu.
Aktuvaimandieniņ... Pēc tādas ēšanas divu dienu garumā vairs nebija šaubu, ka jāsabīda lietas ar saulīti, lai šī parāda mums savu vēlīgo vaigu, un nākamajā dienā jādodas pārgājienā. Teica Linda un nograuza galotni piparkūku eglītei. Kraukš!

Šā gada Ziemassvētku kartiņa

Šogad pirmo reizi sagaidām Ziemassvētkus 2000 km attālumā no mājām. Mūsu namiņš Meršā Ziemassvētku rotā tika ietērpts jau nedēļā starp otro un trešo adventi. Pie ieejas durvīm visus priecē Kristianas draudzenes floristes uzmeistarotā Ziemassvētku zvaigzne. Spuldzīšu operators Kristaps ap terases margām aptina lampiņu virteni un logā iekāra visīstāko Polārzvaigzni. Vēl mums tika uzticēta misija atrast un nopirkt mazītiņu eglīti. Egles šeit ir divējādas: gan Latvijas parastās, gan maķenīt dārgākās   rietumu tumšās-biezās-nebirstošās. Izvēlējāmies otro variantu un izgreznojām to ar salmu zvaigznītēm un lampiņām, kas pirmajā mirklī, kad iedegtas, izskatās  pēc svecītēm. Bija jāatrod arī piemērota vieta Jēzus ģimenītei - tā šeit, Luksemburgā, ir svēta lieta, turklāt šajās mājās joprojām rūpīgi tiek glabātas 50 gadus vecas un ļoti glītas figūriņas. Tā nu Jāzeps un Marija kopā ar Jēzu, eņģeļiem, trīs gudrajiem, pāris zemniekiem un aitām un kamieļiem tika sastutēti augšstāvā uz klavierēm un ietīti lampiņu virtenē, lai šiem tur siltāk un priecīgāk. Pāris dienas pirms svētkiem, priekšnamā pie spoguļa, eņģeļu uzraudzīts, uzrodas Ziemassvētku dekors,  viesistabā uz galda sarindotas pašrocīgi grieztās un lipinātās sniegpārslas, bet virtuvē smaržo tikko ceptās latviešu piparkūkas. Līdz šim vēl nebiju parakstījusies uz tādu varoņdarbu kā paštaisīta piparkūku mīkla, bet, tā kā gatavā veidā tā Luksemburgā nav atrodama, nācās riskēt. Tomēr mammas dotā  recepte un mājinieku ticība manam dziļi, dziļi apslēptajam kulināra talantam attaisnojās :) 23. decembra vakarā klusītiņām, slēpjoties viens no otra vannasistabā, čaukstinām dāvanu ietinamos papīrus un mēģinām sarunāt ar laika onkuli, lai viņš nenokausē visu sniegu.