Apstākļi un iespējas

Par pašu Eiropas Komisijas darbu neko daudz patiesībā nevaru stāstīt, jo tur pastāv tāds kā klusēšanas zvērests jeb, precīzāk, viss, kas tiek publicēts saistībā ar iestādes darbu pirms tam ir jāsaskaņo ar atbildīgajām personām (šķiet, ka tos var saukt pat par cenzoriem, bet varbūt arī nē). Tāpēc par pašu darbu tā mazāk, bet par notikumiem un vēl šo to varu šeit pastāstīt.
Tātad futbolu spēlēt neviens negrib. :)
Bet vispār esmu iesaistījies šī iesaukuma praktikantu sporta apakškomitejas darbā. Iesaistījies gan esmu nosacīti, jo neviena tikšanās vēl nav bijusi, bet uz lielās A4 lapas, uz kuras bija vēl divu praktikantu vārdi, uzskribelēju arī savu vārdu. Mērķis ir organizēt sporta pasākumus, lai būtu iespēja visiem kopā vai daļējā sastāvā izkustināt locītavas un labi pavadīt laiku. Cerams, ka pirmajā sanāksmē radīsies kādas idejas un ka vienīgā sportošana nebūs sacensības par to, kurš pirmais līdz ēstuvei.
Ja jau par ēšanu ieminējos, tad man ir sensacionāli jaunumi. Šodien Linda otro reizi ēda zivi, jo atkal nodomāja, ka tā būs kaut kāda fileja. Šoreiz viņai pārāk negaršoja. Kopumā ēdnīcā var paēst labi, un praktikantiem ir atlaides, ja ņem dienas ēdienu. Svarīgākais (sports un ēdiens) ir pieminēts. Kas vēl? Protams, ir iespēja atsvaidzināt savas vācu valodas zināšanas un jo īpaši brīvdienu rītos, kad Lindai ir iespēja ilgi pagulēt (līdz kādiem 12 :D ).
Vācu kanālu te ir daudz, un pēc tam ir grūti atcerēties vārdus angļu valodā, jo pa galvu jaucās visādi tur "studieren" un "machen". Bet tas jau tikai labi. Ja pietiks apņēmības, tad aiziešu līdz Komisijas mācību centram (Learning Centre), kas atrodas tajā pašā ēkā, un paskatīšos, kādas tur iespējas apgūt citas valodas. Piedzīvojumi ar kolēģiem vēl nav bijuši, lēnām aprodu ar sistēmām un kārtību, un cerams, ka drīz jau apradīšu ar tulkošanas specifiku. Nu re, pat izteicieni kļūst institucionāli :)
Tas šīm vakaram arī viss.

Pirmā sportošana Luksemburgā

Neilgi pēc atbraukšanas uz Meršu devāmies pirmajā izlūkošanas gājienā pa vietējo parku, un par pārsteigumu man izrādījās, ka pilsētas centrā ir ļoti labs futbola laukums. Vietu saglabāju atmiņā, bet lielas cerības uz iespēju padzenāt bumbu nelieku, jo vienatnē varbūt var mēģināt paspēlēt studentu šahu, bet futbols gan neiznāks.
Tad nu pēc pastaigas ievēroju, ka saimniecei garāžā stāv velosipēds, kuru varētu izmantot līdz brīdim, kad sameklēšu vēl aptuveni 15 cilvēkus, kuriem nav kur spēlēt futbolu. Agri sestdienas rītā pēc tam, kad biju noskaidrojis aptuveno maršrutu, sēdos seglos un sāku mīties pa kalnu lejā. Žēl, ka rokas sāka salt tikai tad, kad biju jau lejā no kalna, un nācās iemēģināt mīšanos kalnā, lai tiktu atpakaļ pēc cimdu pāra...
Devos uz Meršas parka pusi, kas ir netālu no futbola laukuma, un pēc nostātiem nojautu, ka veloceliņš ir kaut kur kreisajā pusē pie vilciena sliedēm. Veloceliņu neatradu, jo strādīgie luksemburgieši vienā parka pusē bija izveidojuši tranšeju, lai paplašinātu parka teritoriju. Apkārtceļu nezināju, tāpēc braucu tikai uz priekšu. Pa ceļam satiku dažas zosis, pabaidīju pīles un sasveicinājos ar pastnieku, un lēnām aizminos līdz blakus ciematiņam. Šķiet, ka saucas Rekdange (Reckdange). Turpināju ceļu līdz sāku nedaudz pagurt un vairs nebija redzami plašie lauki un lapotās ielejas. Redzēt tos, protams, nevarēja, jo visu laiku biju minies pa kalniem uz leju, un tagad bija vēl jātiek atpakaļ uz Meršu. Saslēdzot pareizos ātrumus uz priekšu tiku, un, iebraucot Meršā atradu arī veloceliņu, bet uznāca gurums, un nolēmu doties uz sākumpunktu. Pirmajā reizē lielākās grūtības sagādāja tikšana kalnā un tas, ka nav neviens, kuram atņemt bumbu vai iedot zibenīgu piespēli.
Rezultāts - nogurums kājās pēc 45 minūšu izbrauciena un 0 gūtu vārtu. Lai būtu labāks priekšstats, par ko runāju, lūk, bilde (spaidāt, lai redzētu lielāku):

New post

Šodien izveidojām blogu. Moien ir pirmais vārds, ko iemācījāmies luksemburgiešu valodā - labdien!