Divas dienas Briselē

Pirmdienā un otrdien kopā ar visu stažieru kompāniju viesojāmies Briselē. No Luksemburgas līdz Beļģijas galvaspilsētai ar vilcienu var aizbraukt trīs stundās, samaksājot 18 eiro par biļeti abos virzienos - pārsniedzot 26 gadu vecumu, summa dubultojas. Ja no Luksemburgas aizbraucu ar domu, ka nāksies krietni iespringt, lai apgūtu visu šeit esošo praktikantu vārdus un tautības, tad, ierodoties stažieru konferences norises vietā, ātri vien kļuva skaidrs, ka mēs, luksemburgieši, uz vispārējā fona esam vien saujiņa smilšu tuksnesī - mēs esam 42, briselieši vairāk kā 500. Visīstākā bišu stropa sajūta mani pārņēma, kad konferences pirmajā dienā, riskējot ielauzt Flagey teātra skatuvi, tika uzņemts 2009. gada rudens perioda praktikantu kopfoto - būs visai interesanti meklēt savu mazītiņo fizionomiju starp 600 citām. Atceros gan, ka ielīdām 3. rindā un tieši man priekšā stāvēja sieviete ar trakoti kupliem matiem, atliek vien cerēt, ka šis "atskaites punkts" nebūs aizsedzis visus aiz tā esošos.

Pirms nedēļas, saņemot konferences programmu, sāku apcerēt dažādas alternatīvas nodarbes, lai nesāktu skaļi krākt, bet galu galā nebija nemaz tik ļauni. Mēs ar Kristapu gan pirmajā rītā pamanījāmies krietni nočammāties, jo brokastis mūsu visai noplukušajā un salkani smakojošā viesnīcā izrādījās pārsteidzoši gardas un liktenīgais 81. tramvajs arī kā izrādās kursē vien četras reizes stundā. Tā nu ieradāmies 2 minūtes pirms atklāšanas runas un varējām ieņemt godpilnās sēdvietas otrajā rindā. Noklausījāmies dažādu nopietnu vīriņu uzrunas un atbildes uz āķīgajiem jautājumiem. Skatījām vaigā arī dažu labu Eiropas Parlamenta deputātu un pašu Daudzvalodības komisāru Orbanu. Viens čalis (noteikti NE tulks) uzdeva viņam jautājumu, kad ES beidzot sāks taupīt naudu un liks visām dalībvalstīm pāriet uz vienu darba valodu, proti, angļu. Kad bija beigusies tulku radītā sašutuma pilnā bubināšana, komisārs arī tika pie vārda. Atzīstot, ka uz šo jautājumu viņš atbildot jau kādu simto reizi, komisārs raiti nodeklamēja savu sakāmo par pilsoņu tiesībām un 'vienotību daudzveidībā', saņēma vētrainus aplausus un izskatījās vareni apmierināts. Reģionu komitejas pārstāvis savukārt saņēma lūgumu savā mājas lapā ievietot pareizu igauņu karogu :)

Konferenci mazāk vienmuļīgu padarīja arī kafijas pauzes un welcome drink, kura laikā satikām 3 tautiešus. It kā nav pagājis nemaz tik ilgs laiks, kopš esam projām, bet sajūta, milzonīgā valodu jūklī izdzirdot "es tev sulu jau paņēmu" ir neaprakstāmi lieliska. Pāris sekunžu laikā aizmukām no britiem un spānietēm un iefiltrējāmies sulas dzērāju bariņā. "Vai tiešām es dzirdēju latviešu valodu?" "Jāāā!" Ātri vien izrunājām, kur strādāsim, kā dzīvosim, un pat sazīmējām pāris kopīgus paziņas (mazā, mazā Latvija). Pa peļķēm bridām pusdienās un, laužoties cauri zemnieku baram, kas pie Komisijas ēkas dedzināja riepas un protestēja pret zemajām piena cenām, nospriedām, ka tomēr ir mazliet ērmoti redzēt dzīvajā to, ko vakarā rādīs BBC.


Ja man kas jāsaka par Briseli, tad mani šī pilsēta it nemaz neuzrunāja. Iespējams arī tāpēc, ka mēs ar Kristapu laikam esam vienīgie cilvēki šajā puslodē, kas nebija informēti par to, ka tur gandrīz visu laiku līst. Mūsu 3 (!!!) lietussargi palika Luksemburgā, kā rezultātā otrdien izliju līdz kaulu smadzenēm un biju varen' pikta. Par laimi svētdienas vakarā, kad ieradāmies Briselē, laiks bija tīri jauks, tāpēc paspējām īstenot minimālo tūrisma programmu: pabijām Lielajā laukumā, atradām čurājošo puiku (ārprāts, cik šams ir mazītiņš!), izstaigājām Ibēra galeriju (pirmā ar jumtu segtā veikalu iela Eiropā) un es vēl apēdu arī vafeli :) Par vēdera baudām runājot, noteikti ir vērts iegriezties kafejnīcā Häagen Dazs Briseles centrālajā stacijā - tur pārdod vienkārši sapnīgus kēksiņus (muffins). Smaržas vilināti, iegriezāmies tur tūliņ pēc izkāpšanas no vilciena, nakamajā dienā bijām atkal klāt pēc vakariņu tiesas un pārīti vēl paķērām līdzi uz Luksemburgu. Daudz "briseliskāk" droši vien būtu bijis našķoties ar beļģu šokolādi, bet mums pa ceļam laikam gadījās dikti šikas saldumu bodes, jo cenas pat sīkākajiem nieciņiem bija grandiozas, bet čurājošos puikas grauzt īsti negribējās. Maz jau mums sanāca paklīst pa to ES galvaspilsētu, bet pirmais iespaids ne tuvu nebija tāds, lai gribētos tur pakavēties ilgāk. Vecpilsētas daļai, protams, nav ne vainas, bet, ieejot kārtējā smakojošajā stacijā un lavierējot starp spļaudekļiem un atkritumiem uz ielām, nudien ilgojos pēc Ventspils un mazās, klusās Meršas. Man Brisele izskatījās tāda... nu tāda... nogurusi un nolietojusies. Varbūt pavasarī ir citādāk.