Pirmā sportošana Luksemburgā

Neilgi pēc atbraukšanas uz Meršu devāmies pirmajā izlūkošanas gājienā pa vietējo parku, un par pārsteigumu man izrādījās, ka pilsētas centrā ir ļoti labs futbola laukums. Vietu saglabāju atmiņā, bet lielas cerības uz iespēju padzenāt bumbu nelieku, jo vienatnē varbūt var mēģināt paspēlēt studentu šahu, bet futbols gan neiznāks.
Tad nu pēc pastaigas ievēroju, ka saimniecei garāžā stāv velosipēds, kuru varētu izmantot līdz brīdim, kad sameklēšu vēl aptuveni 15 cilvēkus, kuriem nav kur spēlēt futbolu. Agri sestdienas rītā pēc tam, kad biju noskaidrojis aptuveno maršrutu, sēdos seglos un sāku mīties pa kalnu lejā. Žēl, ka rokas sāka salt tikai tad, kad biju jau lejā no kalna, un nācās iemēģināt mīšanos kalnā, lai tiktu atpakaļ pēc cimdu pāra...
Devos uz Meršas parka pusi, kas ir netālu no futbola laukuma, un pēc nostātiem nojautu, ka veloceliņš ir kaut kur kreisajā pusē pie vilciena sliedēm. Veloceliņu neatradu, jo strādīgie luksemburgieši vienā parka pusē bija izveidojuši tranšeju, lai paplašinātu parka teritoriju. Apkārtceļu nezināju, tāpēc braucu tikai uz priekšu. Pa ceļam satiku dažas zosis, pabaidīju pīles un sasveicinājos ar pastnieku, un lēnām aizminos līdz blakus ciematiņam. Šķiet, ka saucas Rekdange (Reckdange). Turpināju ceļu līdz sāku nedaudz pagurt un vairs nebija redzami plašie lauki un lapotās ielejas. Redzēt tos, protams, nevarēja, jo visu laiku biju minies pa kalniem uz leju, un tagad bija vēl jātiek atpakaļ uz Meršu. Saslēdzot pareizos ātrumus uz priekšu tiku, un, iebraucot Meršā atradu arī veloceliņu, bet uznāca gurums, un nolēmu doties uz sākumpunktu. Pirmajā reizē lielākās grūtības sagādāja tikšana kalnā un tas, ka nav neviens, kuram atņemt bumbu vai iedot zibenīgu piespēli.
Rezultāts - nogurums kājās pēc 45 minūšu izbrauciena un 0 gūtu vārtu. Lai būtu labāks priekšstats, par ko runāju, lūk, bilde (spaidāt, lai redzētu lielāku):