Kā latvieši brauca Eiropas Komisiju lūkoties

Pirmā oktobra rītā, laiski strebjot brokastu pārslas, spriedelējam par satiksmi un vaktējam pulksteni - mums stingri pieteikts izbraukt stundu pirms ierašanās laika, lai paspējam noorientēties un atrast jel kādu caurumu, kur atstāt mašīnu. Ātri vien pēdējās minūtes ir klāt, un latvieši sāk pucēties savai pirmajai atrādīšanās reizei Eiropas gaiteņos. Kristaps drīz vien atklāj, ka neilgi pirms aizbraukšanas iegādātajam kreklam piedurknes kārtējo reizi ir pāris cm par īsu. Visas cerības tiek liktas uz to, ka šo bezpiedurkņu situāciju vismaz glābs smukais uzvalks. Pāris mirkļus vēlāk attopamies, ka iepriekšējā vakarā esam vairākas reizes uzcītīgi pārcilājuši visus līdzņemamos papīrus, kopijas un apliecības, bet to, ka Kristapa kaklasaites ir palikušas, kūļājoties skapī Ventspilī, protams, neviens nav pamanījis. Nu labi, skries bez šlipses. Tā. Pulkstenis. Kur ir tas sasodīts pulkstenis? Štrunts ar pulksteni, manējais ir uz rokas un vēl arī telefonā, mums jāsāk kustēt, lai esam galā laikus un nav jāzogas konferenču zālē ar piesarkušu fizionomiju. Izskrienu no mājas, skatos - nepareizās bikses! Esmu norāvusi no pakaramā pirmās pelēkās, kas gadījās pa ķērienam, bet žakete taču pavisam cita. Pa galvu, pa kaklu, klupdama aiz kaķiem, nesos augšā pa trepēm pārģērbties, Kristaps pa to laiku kurbulē roveri un modina augšā Andrievu (t.i. latviešu balsi navigatorā). Rezultātā no Meršas (Mersch) izbraucam tieši 25 minūtes vēlāk, kā plānots un savā latviskajā apzinīgumā izjūtam zināmu diskomfortu.

Esam nonākuši Luksemburgā brīdī, kad mazītiņo mašīnīšu straumes jau ir aizplūdušas un pa ceļiem dudina vien tie, kuri nekur nesteidzas vai arī steidzas, tikai dara to īpašā rietumnieciskā tempā. Jau pirmajās dienās pamanīju, ka šeit ielās dominē viskompaktākās franču un vācu mašīnītes - sīkie Peuget, Renault, citroniņi, glofiņi. Izskaidrojums tam ir rodams pilsētā: šauras, līkumotas ieliņas un dārgas stāvvietas. O, viens iepēris autobusu joslā, nu malacis... Beļģijas numurs, protams. Vakardien mūsu mājas saimniece (landlady) Kristiana kā reiz minēja, ka beļģi allažiņ izceļoties ar to, ka viņiem visu vajag pa savam, un brīdināja, ka uz ceļiem viņi mēdz uzvesties visai interesanti, lai neteiktu 'neprognozējami'. Redzam un ticam. Andrievs jau pavisam aizelsies, pārrēķinot maršrutus, un mēs esam tikuši kalna pašā galā, kur mūsu skatam paveras Kiršbergas (Kirchberg) stiklotie torņi un klučveidīgās ēkas. Kristiana iepriekšējā vakarā atveda mūs nelielā ekskursijā uz Eiropas rajonu, paldies viņai par to, jo es nudien pa gabalu jau pazīstu Kopienu Tiesas torņus, gan Komisijas ēku, kas pirmajā brīdī atgādina lielu, pārgrauzdētu vafeli.

Mūsu jaunā darbavieta ir pašā kalna galā, vietā, kur reiz dzīvojuši Luksemburgas nabadzīgākie ļaudis, zemnieki, un tilta pār ieleju viņiem nav bijis, tāpēc lai nokļūtu pretējā pusē, viņi mērojuši garu un mokošu ceļu lejup un pēc tam atkal augšup. Pilnīgi iespējams, ka daudzi visu savu apzinīgo mūžu tā arī nodzīvoja dzimtajā miestā, aiztaupot sev fizisku pārpūli. Tagad šis pats kalns skaitās modernākais Luksemburgas rajons, šeit atrodas lielākā daļa ES institūciju, no kurām daļai ir nesen uzbūvētas jaunas, stiklotas ēkas, debesskrāpji un pazemes autostāvvietas. Kiršbergā vietu sev atradušas arī neskaitāmas milzīgas bankas, kinoteātri, muzeji, lielveikali un citas iespaidīga izmēra būves. Nonākot tur agrā rīta stundā, jūties kā tāds štruntiņš notekā, viss plūst, viss mainās.