Patiesība ir tur iekšā

Ja cilvēks no rīta nav apēdis paprāvāku brokastu maizes šķēli, viņa iekļūšana pa Komisijas ieejas durvīm var izrādīties visai apgrūtinoša - ellīgi smagas uz riņķi stumjamas durvis, kuras no sākuma ir jāizkustina un tad pašam aši jātenterē uz priekšu, jo no aizmugures nāk vēl vienas tādas pašas. Sajūtas kā ventilatorā. Kolīdz šis šķērslis pārvarēts, piereģistrējamies, saņemam uzlīmes ar uzvārdu un uzrakstu Visiteur un apņēmīgi slājam meklēt programmā norādīto telpu. Kad šis darbiņš paveikts, tālākais noritēja mierīgi un ļooooti lēnām. Praktikanti no visvisādām Eiropas valstīm sasēdušies krēslos, cilā izdalītos papīrus, lej glāzītēs ūdeņus, pārmij pāris vārdus ar blakussēdētāju un cik vien iespējams neuzkrītoši nopēta pārējos klātesošos. Noskanējot telpu, konstatēju, ka no ~60 cilvēkiem uzvalkos un kaut cik pieklājīgos kostīmos ir labi ja 5 cilvēki (2 no Latvijas), redzu meitenes džinsenēs, ādas jakās, negludinātās džemperkleitās, džekus kedās, izstaipītos džemperos. Ģērbšanās stils, protams, absolūti neko neliecina par cilvēka prāta/darba spējām, tomēr man ir pamatotas aizdomas, ka nebūs šeit nekāds kārtējais "Erasmus", tāpēc šajā urbānajā modesskatē nejūtos kā izlecēja, bet gan kā ieguvēja. Grūti to tā piecos vārdos paskaidrot, bet vairākkārt esmu pārliecinājusies, ka etiķete dzīvē daudz ko atvieglo.

Nepaiet ne stunda (precīzāk, tieši pusstunda) un sākas administratīvā instruktāža, kuru no lapiņas šaušalīgā angļu valodā novervelē kāda administrācijas pārstāve, par kuras drosmi uzņemties šo uzdevumu biju dziļi satriekta, jo īpaši tāpēc, ka šī informācija visiem mums bija ļoti svarīga, lai kaut ko nesalaistu grīstē. Pēc tam ar nelielu uzrunu uzstājas mūsu konsultante Ania - simpātiska, vitāla un pašpārliecināta poliete, viena izredzētā, kura palikusi Luksemburgā mēnesi ilgāk, lai uzņemtu nākamo praktikantu porciju. Par laimi no viņas vēlāk uzzinājām visu, ko nebijām saklausījuši. Kad bijām aizpildījuši veidlapu kalnu, atklājās, ka šodienai palikuši tikai divi darbiņi - atvērt bankas kontu un dabūt Komisijas caurlaides - teica latvieši, nedaudz piemirsuši, ka šeit tas nenozīmē ieskriet "hansenē". Bankas rindā stāvam stundas divas, es tikmēr ar lielu apbrīnu vēroju šejienes darbiniekus. Komisijas ēkā esošā banka ir apvienota ar pastu, un zīmīgi, ka šeit strādā tikai vīrieši. Bankā trīs, viens kasē un vēl viens pastā. Man tā arī neizdevās izkost, vai procesa absolūtā gliemežātruma iemesls bija eiropeiskais dzīvesveids vai tas, ka šie darbi ir uzticēti kungiem. Formāli bankā klientus vienlaikus apkalpo trīs darbinieki, bet uz vietas reāli ir 1,5. Viens pārbauda monitorā katru otro uzrakstīto burtu, otrs šļūkā šurpu turpu uz kopētāju, vēl viens, kuram ofiss aiz skapja, izlien tikai reizi pusstundā - savāc pa meitenei un pazūd aizskapijā. Manējais, pa vidu klačodamies ar kasieri, kaut kādos papīros sarakstīja, ka esmu precējusies, Kristapa onka gļuku dēļ pārtaisīja gandrīz visus papīrus, bet smaids no viņa bārdas tā arī nepazuda. Pārsteidzoši, ņemot vērā, ka kruasāns uz viņa galda neaiztikts stāvēja jau vismaz trīs stundas. Nodomāju, ka labi tomēr ir nestresot, nevaktēt pulksteni un nedusmoties uz visu pasauli par sava dārgā laika izmešanu birokrātijas miskastē, bet neloloju cerības, ka apgūšu to ātri. Es tomēr esmu no Latvijas, kur cilvēki ir nervozi, izdresēti un ar salīdzinoši augstu atbildības sajūtu - un tas nav nekas peļams, tas ir citādāk un ierindas pilsonim bieži vien vienkāršāk.

Lai nu kā, no tās bankas mēs ārā tomēr tikām sveiki un veseli, tikai izbadējušies. Atradām ēdnīcu, konstatējām, ka te tusiņš jau ir beidzies, ielīdām kafejnīcā, kur dabūjām pa gabaliņam nezināmas izcelsmes biezpienmaizes, un bridām uz nākamo rindu - pēc caurlaidēm. Tur viss notika krietni ātrāk, bet arī šeit bez pārsteiguma momenta neiztikām. Tu, cilvēks, It kā pirms cik-tur-tiem mēnešiem esi nosūtījis prasīto veidlapu un foto caurlaidei, bet, ieejot attiecīgajā kabinetā, blīkš-blāks tiec nosēdināts pie 1x1 m lielas zilas parpaliņas un ar pirmo reizi tiek uzcepta tava caurlaides bilde. Īpaši jautri tas ir tāpēc, ka nekad nevar zināt, vai uz tās bildes tevi maz kāds atpazīs, un, ja atpazīs, vai gribēs kaut kur ielaist. Gods un slava fotogrāfei un/vai zilajai lupatiņai uz sienas, bet mani uz tā lamināta gabaliņa var itin labi saskatīt un pat atpazīt. Turklāt kaut ko baismīgāku par manu pašreizējo pases bildi ir patiešām jāmāk uztaisīt. Un tas arī šai dienai viss - caurlaide kaklā, esi savējais.