Tuesday 10 November 2009

Kā ciemojas luksemburgieši

Paši gan ne reizi vēl neesam gājuši ciemos, toties esam vienmēr laipni aicināti piedalīties, kad pie Kristianas kāds ciemojas. Epizodiski esam parēgojušies divos saviesīgos pasākumos - diskusiju vakarā un ģimenes pusdienās. Spriežot pēc garajām telefonsarunām un biežajiem pasākumu apmeklējumiem, Kristianai nudien ir daudz draugu un paziņu, liela daļa no tiem ārsti, mākslinieki, pasniedzēji un citu, brīžiem nenosakāmu inteliģences strāvojumu pārstāvji. Ar daudziem no šiem cilvēkiem viņa ir pazīstama jau ļoti sen un gadus divdesmit viņi reizi divos mēnešos satiekas pie kāda mājās, lai papļāpātu par aktuālo. Tovakar viesi pulcējās pie Kristianas, un es ar interesi gaidīju ierodamies viesus, jo mūsmājās jau bija uztapušas divas smaržīgas kūkas un uz gala sarindotas vīna glāzes, izskatījās vareni smalki. Visi seši viesi ieradās ļoti laicīgi un man par pārsteigumu - tukšām rokām. Un vēl lielāku izbrīnu manī izraisīja tas, ka visi kā viens iebrida pa taisno dzīvojamā istabā, nenovelkot apavus. Biju dziļi satriekta, kā viņi tā atļaujas tik skaistā, sakoptā mājā, uz gaišām dēļu grīdām! Grūti teikt, kāds tam ir iemesls, bet visi rīkojās pilnīgi vienādi. Pārmijām pāris pieklājības frāzes angļu valodā, iemalkojām vīnu - viesi visādus tur baltos un sarkanos, mēs svaigi spiesto vīnu Federweisser (ļoti maigs un vīna nedzērājiem pievārējams). Pēc brīža atklājās, ka tukšām rokām viesi nav vis ieradušies - viens atnesis grāmatu, otrs piešķir draugiem ielūgumus uz izstādi, vēl kāds dala reklāmas bukletus par kaut kādu kara filmu - īsāk sakot, katrs izpaužas savā jomā, bet ēd un dzer tikai namamātes sarūpēto. Turklāt cilvēks, kurš attiecīgajā reizē viesus uzņem, izvēlas arī vienu konkrētu diskusijas tematu. Tas man šķita pagalam dīvaini, jo nespēju iedomāties sevi nododamies šādai nodarbei kopā ar saviem draugiem, bet, spriežot pēc sarunu karstuma, ir cilvēki, kas no tā gūst neviltotu intelektuālu baudījumu. Kristianas izvēlētā tēma bija "Obamam piešķirtā Nobela miera prēmija" - gana plašs temats, lai aizrunātos līdz pat premjerministra apakšbiksēm, un, spriežot, pēc skaļajiem smiekliem, ko dzirdējām no sava augšstāva kambarīša, viņi nudien bija aizdiskutējušies krietni tālāk par mieru uz zemes :)

Ģimenes pusdienas arī bija interesantas. Sapulcēšanās iemesls bija Visu svēto diena (1. novembris), kas šeit, Luksemburgā, ir oficiāla brīvdiena. No rīta cilvēki ģimenes lokā dodas uz mesi baznīcā, aizlūdz par mirušajiem tuviniekiem, un pēc tam dodas uz kapiem, noliek ziedus, satiekas ar sen neredzētiem attālākiem radiem utt. Kopumā ļoti atgādina mūsu kapu svētkus. Pēc tam visi dodas uz mājām pie tā radinieka, kurš vistuvāk dzīvo - šoreiz visi viesojās pie Kristianas, kura tuvējos kapos guldījusi abus savus vecākus un vienu no māsām. Kā viņa pastāstīja, šīs pusdienas esot jau kļuvušas par ilggadēju rituālu - visi izbadējušies pārrodas no kapiem un metas virsū Raclette panniņai. Protams, nenoaujot apavus. Viesi šoreiz ieradās ar cienastiem, bet viss, šķiet, bija iepriekš saskaņots - Kristianas māsa atveda otru panniņu, lai visiem 15 cilvēkiem pietiktu vietas, kur gatavot, māsasdēls mednieks atveda pašdarinātu salami desu un tēva māsa (kas nenosauca savu vārdu, bet teica, ka ir Tante) atveda trīs kārdinoša izskata ogu pīrāgus, kuri galu galā izrādījās skābi pēc vella un par laimi tika pasniegti kopā ar putukrējumu. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka Raclette ir viens lielisks izgudrojums, jo visa tā čubināšanās ar panniņām un ēdamo rada mājīguma sajūtu. Vienīgais, kurš par šo no laika gala neesot bijis sajūsmā, ir Tantes vīrs, kurš ir tik tālu izlaidies, ka nekad mūžā neko sev neesot gatavojis, līdz ar to siera kausēšana, speķa čurkstināšana un kartupeļu mizošana viņam vienkārši nav saprotama. Mīlīgi, ka sieva bija kastītē atvedusi līdzi gaļiņu, ko vīra kungam uz plīts uzsildīt. Jaunā paaudze toties ļoti progresīva. Mirušās māsas ģimenē ir četri bērni, visi tik atšķirīgi viens no otra: vecākais dēls mednieks un mežsargs, vecākā meita restorānu menedžere un vīnu pazinēja, jaunākā meita māksliniece un brīvdomātāja no papēžiem līdz matu galiņiem un jaunākais dēls vājprātā nopietns un stingri apņēmies kļūt par... (hmm, kā to nez sauc?) nu par vīru, kas skatās radarā, lai lidmašīnas nesaskrienas un laikā paceļas/nolaižas. Otrai māsai divi dēli, abi, šķiet, vēl pamatskolas vecumā. Baigie ziķeri. Vecākais bez jebkādiem kompleksiem noprasīja mums, kā mums patīk Luksemburga, vai latvieši ir bagāti vai nabadzīgi, ar ko mēs piesaistām tūristus. Interesanti bija arī uzzināt, ka, viņaprāt, latvieši ātri lasa, jo pie mums visas filmas rāda ar subtitriem :) Vēl viņš bija sajūsmā par to, ka mēs pazīstam krievu alfabēta burtus. Jaunākais puišelis nebija piedabūnams jel ko pateikt angliski, bet Kristianai viņš pēc tam esot teicis, ka tas ir baigi forši, ka mēs runājam angliski, jo viņam riebjoties franču valoda un neesot skaidrs, kāpēc visi kā sasviluši to mācās. Vecākās paaudzes pārstāvji savukārt šeit angļu valodu nezin, jo viņu laikos tā netika mācīta un, ja godīgi, viņi bez tās var arī iztikt. Protams, arī todien visi savā starpā sarunājās luksemburgiešu valodā, un, kad Kristiana sāka par to atvainoties un pie galda bija uzradies portatīvais dators ar bildēm no medībām, jutu, ka nupat ir laiks tīt makšķeri. Čalošana dzīvojamā istabā turpinājās un pamazām izplatījās pa visu māju, jo kādā stūrī tika apspriestas aerobikas nodarbības, citā turpinājās diskusijas par mežacūkām un vēl kaut kur klusītiņām kaldināti plāni Kristianas dzimšanas dienas svinībām. Un, lai gan es viņu valodā protu tikai sasveicināties un atvadīties un ne tuvu nespēju sekot sarunām, man vienalga radās tāda laba sajūta, ka šiem cilvēkiem, lai cik atšķirīgi arī viņi nebūtu, kopā ir interesanti.

7 comments:

Silga 11 November 2009 at 19:30  

Interesants stāsts! Gribu vēl tikai piebilst ko līdzīgu no savas pieredzes un dzīvošanas viesģimenē Vācijā. Arī Vācijā bija tas pats "joks" ar kurpēm. Mēs bijām vesela jauniešu grupa (nu jau pirms gadiem 15), kuri veselu gadu mācījāmies Vācijas skolā un dzīvojām Vācijā katrs savā viesģimenē un reizi pa reizei tikāmies pie kāda no mums. Tad nu šādās mūsu tikšanās reizēs visi velkam āra apavus nost un kārtojam koridorā smukā rindiņā un ejam istabā. Vācieši nudien brīnījās, kas tā esot mums par tradīciju, ka viņi tā nedarot. Nama saimniece pat riktīgi izsmējās, ieraugot zēnu lielās botas saliktas rindā koridorā. Viņi arī tādus noteikumus tur neievēro un brīnījās par mums, ka mēs tā darījām. :)

moien 11 November 2009 at 19:41  

Nu spoki gatavie! Saku godīgi, ka man nepatiktu, ja pa manām mājām kāds ar ielas apaviem savazātu visādas drazas no ielas - un nav runa par smiltīm vai dubļiem, bet galvenokārt par dažādiem fizioloģiskas izcelsmes šķidrumiem, ko nereti gadās manīt (un bieži arī nepamanīt) uz ielām. Šis apavu nenoaušanas paradums man nepavisam nelīmējas kopā ar citādā ziņā visai pedantisko vāciešu dzīvesveidu.

Silga 12 November 2009 at 08:12  

Jā, ir lietas, kurās viņi ir pedantiski līdz ārprātam un ir arī tādas, par kurām tā nevar teikt, bet daudz kas ir atkarīgs arī no paša cilvēka kā tāda, ne tikai no zīmoga "vācietis". :)

aij 12 November 2009 at 08:57  

Manās mājās arī kurpītes, lūdzu, atstāt koridorī :D Riktīgi incani lasīt tās atšķirīgo kultūru lietiņas :)

Tutuu 13 November 2009 at 11:49  

Pašai Kristianai bērnu nav? Vīrs? Un cik viņai gadu?
... pēc tik detalizēta stāsta man ziņkārības gēns pamodās. he-he.

moien 13 November 2009 at 19:44  

Viņa ir viena, jā. Tas esot skumjš stāsts, kuru viņa man līdz galam vēl nav izstāstījusi. Gadi 49.

Anonymous 24 November 2009 at 14:07  

Tas vecakais pamatskolnieks uzdod nu gluzi tadus pasus jaukus jautajumus, ka man pusmuza turku viriesi :-))

Mūs lasa:

  © Blogger template 'Photoblog' by Ourblogtemplates.com 2008 | Karjat Resorts

Back to TOP