Kā latvieši Komisijas komitejas apakškomitejā iekļuva

Ja birokrātijā tu esi iekāpis, tad birokrātiju tev būs taisīt! Jau pirmajā dienā, kad ieradāmies EK, mūsu konsultante (meitene no iepriekšējā prakses perioda) skaidri lika noprast - ja gribat stažieru dzīvi izbaudīt, nekas cits jums, zaķīši, neatliks, kā vien pašiem čakli pastrādāt. Saņēmām visai aptuvenu informāciju par tādu formējumu kā Prakses komiteja (Stage Committee, turpmāk - PK) un apakškomitejām, kuras darbojas iepriekš minētās komitejas uzraudzībā un bīda visas labās un interesantās lietas. Pēc nedēļas jau bija ieplānotas vēlēšanas, kurās jāievēl PK prezidents, viceprezidents, divi kasieri/auditori un sociālā kalendāra veidotāji un jāpierakstās, kādās apakškomitejās gribam darboties. Pirmā doma manā galvā - pa kuru laiku nosirmoja jūra lai to visu pagūst? Pēc tam sāku sava prāta skapīšos un atvilktnītēs cilāt domu par kandidēšanu un PK prezidenta amatu, bet, tā pavisam godīgi apdomājot, ko es īsti no šī laika sagaidu, vadošus un atbildīgus amatus man šajā sarakstā neizdevās saskatīt. Lai gan savus kolēģus praktikantus bijām redzējuši vien pāris reizes un tik tikko apguvuši atsevišķu personāžu vārdus, jau pirmās oficiālās darbadienas beigās cēli slājām uz sanāksmju zāli, kur tad nu notika izdaudzinātās vēlēšanas. Uz prezidenta amatu pieteicās tieši viens kandidāts - zviedru puisis, kurš acīmredzot bija nolēmis izvērst savas valsts prezidentūru arī zemākos līmeņos. Pēc viceprezidenta amata arī īpaša pieprasījuma nebija, savukārt kasierus un kalendāra veidotājus nācās pat atkārtoti lūgt pieteikties. Nokaitēta atmosfēra un psiholoģiskais spiediens - kurš pirmais salūzt, nokļūst komitejā. Par sevi man viss bija skaidrs: vadošos amatos šoreiz nelienu, ar naudu nekādās darīšanās nesaistos un sociālo kalendāru veidot nevaru, jo neesmu vietējā un man nav ne jausmas, kas te notiek un ko citiem ieteikt apmeklēt, bet nez kāpēc biju iedomājusies, ka šeit viss būs citādāk nekā laikos, kad es vēl mācījos pamatskolā un par klases vecāko mūždien kļuva tas, kuram lika klases audzinātāja. Tā nu ar mokām mūsu Prakses komiteja tika sastutēta un vēlēšanas ķeksīša pēc notikušas.

Turpmāk sekoja interesantākais: pieteikšanās  apakškomitejās. Un te tad nu visi varēja izpausties, jo darāmā mums ir vairāk kā saprašanas, un par kvalitāti un kvantitāti gādā ceļojumu, ballīšu, komunikācijas, sporta, valodu, karjeras, labdarības apakškomiteja un koris. Dziedāšanas ideja gan laikam pajuka, jo mēs tādi pagalam nemuzikāli esam novākušies - uz kori pieteicās vien trīs cilvēki, no kuriem neviens nediriģē un diez ko nespēlē. Vislielākā interese par valodu apakškomiteju un ne bez iemesla, jo, kā uzzinājām, ierēdņiem paredzētos valodu kursus mums neredzēt kā savas ausis, tāpēc jādomā pašiem kā internacionalizēties. Esam sabraukuši no malu malām un būtu grēks to neizmantot - tā nu varēsim mācīties vācu, franču, spāņu, portugāļu un angļu valodu. Visā šajā jūklī man pienāca klāt lietuviešu meitene no Eurostat un jautāja, vai es negribētu mācīt latviešu valodu. Viņa vasarā esot bijusi Tūjā un klausījusies latviešu valodu, kura viņai izklausījusies ļoti skaista, un pie sevis nodomājusi, ka gribētu to iemācīties. Liels bija mans pārsteigums un patīkams arī. Sacīju, ka neapsvēru šādu domu, jo diez vai baltu valodas ES kontekstā būtu lielā cieņā, tomēr atzinu ka ideja nav peļama. Sarunājām nākamajā mēnesī tikties un 1:1 kontekstā pamācīties latviešu un lietuviešu valodu. Vēl populāras izrādījās ballīšu un ceļojumu apakškomitejas, kā nekā socializēšanās ir ne mazāk svarīga kā kopīga urbšana un kapāšana. Ceļojumu apakškomitejas uzdevums visas prakses garumā ir rīkot dažādus izbraukumus, kā dzirdēju, ir ideja par Trīri, Mecu, Stasbūru un gan jau vēl kaut ko, kas tiek turēts noslēpumā. Turpinot  pētīt apakškomiteju sarakstu, sapratu, ka cilvēki, kurus no sirds neapskaužu, ir ballīšu komitejas censoņi - viņiem nudien būs ko rauties, jo šīs apakškomitejas darbošanās, protams, neaprobežojas ar ideju par tematisku pasākumu - viņiem jādabū gatavs viss, sākot ar vietas atrašanu, afišu un biļešu drukāšanu un līmēšanu/pārdošanu un beidzot ar telpu dekorēšanu, dzērienu sagādi utt. utjp. Mēs ar savu roveri piepalīdzējām meitenēm izvadāt šņabi un sulas Haloween pasākumam, un ar to pietika, lai saprastu, ka te var darboties tikai tādi ļaudis, kuriem no sirds patīk ballēties. Toties ieguvām šīs apakškomitejas labvēlību un iespēju kādu no nākamajiem pasākumiem apmeklēt bez maksas. He.

Paši pieteicāmies komunikācijas apakškomitejā ar cēlu domu, ka es piedalīšos prakses žurnāla veidošanā, bet Kristaps bakstīs praktikantu mājaslapas Luksemburgas sadaļu. Redzēju iepriekšējā pusgada stažieru veidotos žurnālus, kuri šķita ne vien saistoša lasāmviela, bet arī ļoti kvalitatīva skatāmviela. Rakstus rakstījuši paši praktikanti - viens par braucienu uz Trīri, cits par čehu multenēm, cits par ballītēs pieredzēto. Īsāk sakot, mūza knosās :) Vēl viens mūsu uzdevums prakses beigās būs izveidot Who Is Who grāmatu - tādu kā gadagrāmatu ar visu mūsu bildītēm, ierakstiem un kontaktinformāciju, nu tā daiļi un eleganti. Lai gan mūsu apakškomitejai ir bijušas vien divas sanāksmes, kuru laikā esam guvuši visai aptuvenu nojausmu par to, kas mums drīzumā būtu jāizdara, mūsu kontā jau ir īsts birokrātijas stāstiņš par to, kā mēs mēģinājām sev e-pasta kontu uz europa.eu bāzes izveidot. Džeks, kurš piekrita šo nokārtot, bija sarakstījis vēstuļu kalnus un apzvanījis nez cik cilvēkus, sākot ar prakses koordinatori un beidzot ar IT dienesta guru, mēģinot noskaidrot, kurš var šādu kontu mums piešķirt. Pēc trim dienām saņēmām ziņu, ka viņš padodas un būs mums jāiztiek ar gmail e-pastu. Smieklīgi. Tā, nu kas tad vēl? Karjeras apakškomiteja, kā nopratu, februārī rīkos tādas kā karjeras dienas. Kristaps un vēl viens čalis pieteicās sporta apakškomitejā - nav ne jausmas, ko viņi tur darīs, bet, tā kā gan Komisijas, gan EIB telpās ir dažādas sporta telpas un pričendāļi, gan jau sagudros kādu atrakciju arī mums pārējiem, mēbeļu deldētājiem.

Katrai apakškomitejai ir iedalīts noteikts budžets, kura izmantošanu tad nu arī pārraudzīs mūsu PK auditori. Turklāt runa jau te nav par izdevumiem vien, daļai apakškomiteju ir jādomā arī par to, kā gūt peļņu. Apmēram 10% no tā, ko mums pa visiem būs izdevies nopelnīt, tiks pārskaita labdarības apakškomitejai, kura izmantos šos un pašu spēkiem sagādātos līdzekļus, lai atbalstītu kādu cēlu projektu - izraktu aku kādā Āfrikas ciematiņā, aizsūtītu humānās palīdzības sūtījumu trūkuma cietējiem utt. Manuprāt, lieliska ideja. Otrs mērķis, kuram pa visiem krāsim naudiņu, būs ceļojums prakses beigās. Jāsavāc tik daudz (vai jābrauc tik netālu), lai nevienam par to nekas nebūtu jāmaksā. Tā kā motivācija darboties neapšaubāmi ir, tikai aktuāls joprojām ir sākotnējais jautājums - pa kuru laiku? Jo laika ir maz, bet ideju kļūst tikai vairāk. Lai gan... labi, ka nav otrādi un ideju skaits nesamazinās apgriezti proporcionāli laikam, ko tām veltām.