Septiņas pilis

Geocaching Luksemburgā? Protams! Brīvdienās šad tad saorganizējamies arī kādai 'slēpņošanas' (LZA ieteikts termins) ekspedīcijai. Pagaidām izskatās, ka šeit cilvēkiem ļoti patīk veidot multi-slēpņus. Tas nozīmē, ka katram, kurš vēlas atrast galaslēpni, no sākuma ir jāpaviesojas vairākās citās vietās vai jāaplūko kādi konkrēti objekti, kuru tuvumā visbiežāk kaut kas ir jāsaskaita vai jāatrod, lai iegūtu tālākas norādes. Esam vairākus šādus jau atraduši, un jāsaka, ka vilšanos līdz šim piedzīvojuši neesam - norādes ir precīzas, paslēptuves lielākoties tradicionālas, lai gan pa ceļam ir gadījies redzēt arī pāris visai atjautīgus risinājumus, piemēram, sainīti putnubūrī :) Jau pirmajā reizē, pētot kartē atzīmētos slēpņus (kuru skaits mazajā Luksemburgā, starp citu, pārsniedz 500), pamanīju multi-slēpni ar nosaukumu Vallée des sept châteaux un atcerējos, ka redzēju norādi ar šādu pašu nosaukumu pa ceļam uz Meršu. Parokot dziļāk, atklājās, ka uz norādes rakstītais ir balta patiesība - netālu no mūsu mājvietas sākas ieleja, kurā 15 km posmā ir apskatāmas septiņas pilis. Kaut kas neticams - braucam lūkoties!


Mersch
Turpinājumā mazliet ieskicēšu mūsu viesošanos pie katras no pilīm secībā, kādā tās apmeklējām. Tā kā dzīvojam Meršā, nebija šaubu, ka tūri sāksim tieši ar Meršas pili, kurā jau pāris dienas iepriekš bijām paviesojušies, lai piereģistrētos vietējā pašvaldībā. Vispār lielākajā daļā pilsētiņu, kuras var lepoties ar savu pili, pašvaldības telpas ir izvietotas tieši pilī vai tās piebūvē. Smalki. Meršas pils ir viena no daudzajām, kuras ir sakoptas, atjaunotas un padarītas iederīgas pilsētas ainavā, tomēr atsevišķas detaļas ir saglabājušās, līdz ar to celtne savu senatnīgumu nav zaudējusi - robustais bruģis, plašā vārtu mute, klusā aka pagalma viducī un zaļie sūnas ielāpi liek domām klejot nesniedzamā pagātnē. Tālajā 14. gadsimtā pili esot ieskāvis 20 m augsts aizsargvalnis - taisni neticas. Pavisam netālu no pils mīt arī Meršas simbols un sargs, samērā miermīlīga paskata pūķis, kuru apciemojām, lai saskaitītu pīķus uz viņa kakla. Sadraudzējāmies.

Koerich

Šī pils, kā redzams, nav apdzīvota. Lai gan tas varētu būt pārsteidzīgs secinājums - drīzāk būtu jāsaka, ka  tajā nav ūdens, elektrības, apkures un ir visai pašvaki arī ar jumtu, bet nekad jau nevar zināt, kurš par savu izvēlas tieši šādu rezidenci. Spriežot pēc aprakstiem, pils ne reizi vien ir nonākusi tādu valdnieku nagos, kuri metušies to pārbūvēt - viens gribējis sev romāniku, nākamais par tīkamu atzinis renesansi, citam pie sirds gājušas barokālās līnijas. Nez ko viņi visi teiktu, redzot, kas no tās nabaga būves ir palicis pāri tagad. Pils pagrabi joprojām esot salīdzinoši labi saglabājušies, un nožogojums visapkārt liecina par to, ka kāds vēl kaut ko cer tur izrakt. Mēs aprikšojām apkārt pilij, saskaitījām sev interesējošos logus un drīz jau bijām ceļā pēc tīkotās kārbiņas, kura bija viltīgi nobēdzināta  netālu esošajā mežā. Slēpjoties zem lietussarga, izbradājāmies pa smaržīgām lapu kaudzēm un dažs labs, tēlojot kalnu antilopi un ložņājot pa klintīm, nedaudz sasmērēja drēbes. Gatavs! Varam doties tālāk.

Septfontaines
Ierodoties Septiņu strūklaku pilsētiņā (Sept fontaines), jau esmu pielipusi pie mašīnas stikla, mēģinot saskatīt kalna virsotni un murmulējot "kaut nu mums būtu jākāpj augšā..." Atrodam slēpņošanai vajadzīgos gada skaitļus, atņemam, sareizinām utt. un patiešām dodamies augšup, turklāt pa vismazāko un noslēpumaināko taciņu/kāpnītēm, kādu vien varēju uz ātro ieraudzīt. Aizelsušies (nu labi, to es tā kā vairāk par sevi), bet augšā esam. Mūsu priekšā pils - ieslēgta aiz smagiem, aprūsējušiem vārtiem ar nepārprotamu uzrakstu Prive, mežonīgi ieaugusi kokos, krūmos un manāmi sakautrējusies. Skaidrs, ka kāds to ir iegādājies, bet žēl, ka vēl nav paguvis/gribējis neko tās labā darīt. Pasnaikstījušies gar pili, dodamies augšup un nonākam... mežā. Tādā kā pasakās - brienam pa zaļiem, mīkstiem sūnu paklājiem caur kokiem taisniem un vienādiem, kļavu lapu kamoliem veļoties un smilšakmens alu acīm mūsos cieši veroties. Gandrīz kā dzejā, jā, tieši tik skaisti tur bija. Meklētā kārbiņa nu ir rokā, pirms aizbraukšanas vēl izpētām pilsētiņas plānu, lai zinātu, kur aplūkojamas tās zīmīgās septiņas strūklakas, kad nākamreiz atbrauksim ciemos. Lai gan esam šeit iemaldījušies sestdienas pēcpusdienā, pilsēta ir tukša kā izslaucīta - tik vien kā divi traktoristi uz stūra klačojas un krancītis savā nodabā grauž plastmasas pudeli. Laikam jau visi ietur garās pusdienas ģimenes lokā. Runājot par pusdienām, mūsu ekspedīcijai ir pievienojies vēl viens runīgs kompanjons - Kristapa vēders. Tā nu man nākas nosolīties, ka nākamā būs šodien pēdējā pils.

Ansemburg

Ansemburgā īstenībā ir divas pilis - jaunā un vecā. Veco pili apdzīvo Anseburgas grāfa ģimene, tāpēc tā interesentiem ir apskatāma tikai no tālienes, savukārt jaunā pils, lai arī skaitās privātīpašums, ir pieejama apskatei. Šo ēku visai pabriesmīgā stāvoklī pirms kāda laika esot iegādājušies japāņi, kas tur visu pamazām seved kārtībā, ir atvēruši viesu namu un restorānu, iekopj dārzu un savā nodabā saimnieko. Luksemburgieši par nav diez kādā sajūsmā, jo nesaskata neko glaimojošu tajā, ka viņu vēstures liecību ir pārpirkuši tik attālās austrumu kultūras pārstāji un pārveido to pa savam. Pili no iekšpuses neaplūkojām, bet ārpuse manai acij izskatījās ļoti eiropeiska. Apstādījumi dārzā gan ir veidoti labirinta formā, bet hieroglifus un geišas nekur nemanījām, tā kā varbūt bažām nav pamata. Mērķa vārdā devāmies atkal kārtējā mežā, nojaušot, ka kaut kur būs jāsaskaita pakāpieni. Sekojot navigatora norādēm, strauji tuvojāmies savam galamērķim, bet man sāka rasties pamatotas aizdomas, ka esam kaut ko nojaukuši savos aprēķinos, jo šajā krūmājā pilnīgi nekas neliecināja par kāpņu tuvošanos. Un te pēkšņi - bladāc! Mūsu priekšā kalna galā neliela, novārtā pamesta kapella, līdz kurai ved vesels lērums pa pusei zālēs ieaugušu pakāpienu. Sirreāla aina, lielākoties tāpēc, ka tik mežonīga. Pārsteigums bija tik pamatīgs, ka dabūju pārskatīt tos sešdesmit-cik-tur pakāpienus divreiz. 

Hollenfels
Ceļojumu pa pilīm turpinājām nākamajā dienā, un šoreiz mums ļoti labprāt pievienojās arī Kristiana, kura pavisam noteikti gribēja redzēt, kas tie par apslēptiem dārgumiem, ko tik aizrautīgi medījam. Laiks bija vienkārši pasakains, un pirmā pietura Hollenfelas pils. Tā kā mums līdzi bija savs gids, drīz vien uzzinājām, ka šo pili bieži apdzīvo skolēni, kuri brīvdienās nāk šurp mācīties dabas gudrības. O, jā, kur nu vēl labāku vietu par šo - "karaliskas" mācībtelpas un daba praktiskai izpētei visā savā krāšņumā tepat, pārdesmit metrus zemāk. Pils, protams, uzstutēta kārtējā kalna galā, un tās pagalms atgādina milzīgu skatu laukumu. Aizejot līdz kādam no stūrim un nostājoties pie margām, uz mirkli rodas sajūta, ka ieskaties sejā pašam rudenim. Tika daudz krāsu, nokrāsu, toņu un toņkārtu - viss no maigi pelēka līdz dzirkstoši sarkanam. Arī vecā aka joprojām nav aizbērta, tikai pārklāta ar režģi, kuru todien bija apsēdušas bizbizmārītes. Izskatījās, ka šīm salidojums, tik daudz un dažādas tās tur bija sapulcējušās - oranžas ar melniem punktiņiem, melnas ar oranžiem, dzeltenīgas un pavisam punktainas - vesels lērums! Vēl mirkli papriecājāmies par dabas sagādātajiem pārsteigumiem un devāmies meklēt savu dārgumu lādi. Pēc labi un operatīvi padarīta darbiņa turpat, mežā uz akmeņiem, uzgrauzām pa vafelei un iestrēbām piparmētru tēju. Idille. Pirmo reizi mūžā dabā redzēju to augu, kuru parasti zīmē uz Ziemassvētku kartiņām - tādu zaļu ar šķautņainām lapām un sarkanām odziņām. Šim te ogu vēl nebija, bet Kristiana pastāstīja, ka vietās, kur šie augi ir vairumā, bieži vien esot sastopami apdulluši zvēri. Tajās ogās, kā izrādās, esot kaut kas alkoholam līdzīgs, un dzīvnieki tās saēdas un apreibst. Vispār diez kas nebūtu saskrieties ar pohainu alni vai pārlieku lustīgu vāveri.

Schoenfels

Nākamā pils mūsu sarakstā ir īpaša ar to, ka ir vismazākā (tikai 21 m augsta), jaunākā (19. gs) un lepni nes "skaistās" vārdu. Diemžēl jāsaka, ka par ēkas kādreizējo skaistumu šobrīd liecina vien tās slaidais apveids un šķelmīgie tornīši - viss pārējais liek tikai apcerēt visu, kas reiz bijis, bet nu ir gaisis. Apmetums krietni cietis, logi vietām izdauzīti, apkārtne salīdzinoši aizlaista. Ļoti gribētos cerēt, ka šai pilij arī atradīsies kāds praktisks pielietojums - lai gan ar ārkārtīgi diženu vēsturi šī celtne nevar lepoties, tā tomēr ir tieši tik glīta un cēla, lai gribētos to atdzīvināt. Šķiet, slēpņa autorus šīs pils apkārtne nebija īpaši iedvesmojuši, jo veicamais uzdevums bija īss un vienkāršs, un pati kārbiņa paslēpta pavisam netālu no pils. Izbridām zāli un rokā bija. Tiesa gan, man vēl būtu gribējies uzkāpt kaut kur pārdesmit metrus augstāk, lai aplūkotu šo pili no augšas, un gan jau tas arī būtu iespējams, tomēr izlēmām doties tālāk.

Pettingen
Lūk, arī pēdējā no septiņām pilīm. Petingenas pils patiesībā nav starp tām septiņām, kuras atrodamas Septiņu piļu ielejā, bet, tā kā Ansemburgas vecā pils apmeklētājiem nav pieejama, mēs tās vietā apciemojām Kristianas vismīļāko pili, kura atrodas pavisam netālu no Meršas. Šī pils ir ievērojama ar to, ka tā ir uzskatāma par valstī vislabāk saglabāto nocietinājumu ar visu mūri. Šī ēka apzināti netiek restaurēta vai celta pa jaunam - dažādībai. Protams, ir aizrežģota aka, atjaunots jumta segums un izveidotas jaunas koka kāpnītes un citas uzpariktes, bet mūri netiek aiztikti. Pils iekšpagalmu, ja to tā var saukt, klāj zaļa zāle, un laukuma vidū ir uzmontēta neliela skatuvīte, uz kuras vasarā nelielā skatītāju/klausītāju lokā notiekot brīvdabas teātri, koncerti u.tml. Es patiešām labprāt kādu no tiem apmeklētu, jo šeit vienkārši ir patīkami atrasties. Un es saprotu, kāpēc no visām Luksemburgas pilīm tieši šī ir Kristianas favorīte - lai gan šī pils ir tāda pati mūra ēka kā vairums citu, tai nepiemīt ierastais smagums. Un smagums, kā reiz, ir tā lieta, kura Luksemburgai nu nemaz nepiestāv. Tikai kalni un lejas - lejup viegli, augšup, cerams, vēl vieglāk.