Ziemassvētku našķošanās

Ziemassvētkus šogad svinējām četratā, mūsu ierastajai trijotnei pievienojās vēl arī Kristianas draudzene Henrieta, ārkārtīgi kolorīta holandiete, kura savos 59 izskatās apskaužami labi, zina daudz interesantu stāstu, runā burvīgā angļu valodā, dzied korī, ēd tikai dabīgu un veselīgu pārtiku, aizraujas ar ķīniešu medicīnu un kultūru un uzdod daudz jautājumus par Latvijas vēsturi. Astoņos vakarā devāmies uz mesi baznīcā. Iesākums bija nudien sirsnīgs, jo pārpildītajā Lintgenas (Lintgen) baznīciņā bērni bija uzveduši tradicionālo stāstu par Jēzus dzimšanu un vecāki ar fotoaparātiem apjūsmoja savas atvases un juta līdzi mazajiem čabulīšiem, kad kāds, savā uzcītībā un aizrautībā deklamējot no galvas iekaltās rindiņas, pa laikam kaut ko piemirsa un tā paskaļāk ieelpoja mikrofonā. Lai gan viss notika "skaidrā" luksemburgiešu valodā, sižeta līnijas bija visai skaidri nojaušamas, un mēs ar Kristapu klusītiņām ķiķinājām, nojaušot, ka gan jau reiz arī mums pašiem nāksies apmeklēt līdzīgus pasākumus, jūtot līdzi kādam no saviem deklamētājiem. Skaļiem aplausiem piedārdinot baznīcu, izskan pēdējā eņģeļu kopdziesma un sākas meses nopietnā daļa - mācītājs skaita savus pātarus, kuri ik pa brīdim mijas ar lūgšanām, kuru laikā visi ceļas kājās un skaita līdzi (kas nezina skaitāmo, vienkārši ceļas kājās) un kora dziesmām. Dziesmas gaidu visvairāk, jo korī dzied arī mūsu lakstīgala Kristiana, turklāt reliģiskie rituāli ar sadošanos rokās, ziedojumu maišeļa pildīšanu un svēto vakarēdienu nav man visai ierasta lieta (eu, bet mācītājs vīnu aizmirsa - pats dzēra, bet draudzes locekļiem tikai "cepumus" iedeva). Joy to the Word melodijai izskanot, devāmies mājup, kur sadedzinājām visas, visas sveces, iekūrām krāsniņu, salikām zem eglītes dāvaniņas un sākām baudīt šo vakara daļu.

Interesanti, ka dāvaniņas tika izdalītas jau pirms vakariņām, precīzāk, aperitīva laikā, kas bija jauki, bet negaidīti. Laikam jāpieraksta kaut kas par mūsu īpašajām Ziemassvētku vakariņām un Ziemassvētku pusdienām nākamajā dienā. Svētvakarā likām galdā apvienoto holandiešu/latviešu/luksemburgiešu maltīti tieši šādā secībā. Kad bijām izdzēruši pa glāzei šampanieša un iztukšojuši siera uzkodu šķīvīti, sēdāmies pie galda un sākām mieloties ar Henrietas gatavoto veselīgo ķirbju zupu un turpinājām ar latviešu iznācienu - lielo rasolbļodu un piparkūkām. Šeit, Luksemburgā, neatradīsiet krējumā un majonēzē taisītus salātus, šeit viss ir ar mērcītēm tādām un šitādām vai ar olīveļlu un balzamiko, tāpēc nojautām, ka rasols būs kas jauns un neparasts. Jau kopš novembra, staigājot pa veikaliem, bažīgi pētīju gaļas vitrīnas, cerot starp salami un šķiņķa kalniem saskatīt kaut ko doktordesai līdzīgu. Vizuālo kontroli izturēja viena vienīga desa, tievāka un luņķī salocīta, bet pēc krāsas identiska piena desai. Visbeidzot vienu dienu pagaršoju un atviegloti uzelpoju - ir! Pārējās sastāvdaļas mani bažīgu nedarīja, jo biju jau atklājusi šejienes lieso skābo krējumu, gurķu burka mums pašiem līdzi, kartupeļi, olas, zaļie zirnīši galvassāpes neradīja, īsāk sakot, viss noritēja pēc plāna līdz brīdim, kad pagaršoju iegādāto salātu majonēzi, kas garšoja pēc... nekā. Biju sašutusi līdz sirds dziļumiem, kā tā drīkst majonēzei nelikt garšvielas, bet centos kaut ko glābt ar sinepēm un kaltētām dillēm. Nu rasols sanāca, man šķita nedaudz pliekans, bet varbūt labi, ka tā. Luksemburgietes abas slavēja gan smaržu, gan garšu, mācījās pareizi izrunāt nosaukumu un lika man apsolīt, ka padalīšos ar recepti - eksperiments izdevies tātad.

Ar piparkūkām, protams, arī bija vesels piedzīvojums, jo Luksemburgā ir visai naivi meklēt, piemēram, mežrozīšu sīrupu vai iesala ekstraktu. Likām cerības uz cukurbiešu sīrupu, bet tā kā neatradām arī to, nopirkām pudeli kļavu sīrupa. Mīklai piejaucu vēl arī karoti medus un rezultāts bija nu tiiiiik ķēpīgs, ka biju nolipusi no galvas līdz kājām un atmetusi cerības šo masu jebkad izrullēt plānā kārtiņā. Par laimi mīklu gatavoju 10 dienas pirms cepšanas, tā kā paspēju vēlreiz piejaukt miltus un kakao, kas visu vērsa par labu. Vakarā pirms Ziemassvētkiem varonīgi sarullēju, saspiedu un nepiededzināju 3 pannas piparbrīnumkūku, kā man tās tīk saukt, jo sanāca nu tik gardas, kā vēl nekad. Un tomēr, lai gan sev zināmas lietas svešā mājā gatavot ir visai sarežģīti (Kristiana, vai Tev ir krustnagliņas? Vai Tev to lielo bļodu vajadzēs? Kuru pannu es varu ņemt? Kur stāv konservu attaisāmais? Kas šitie par miltiem? utt. utjp.), tas vienlaikus ir arī ļoti interesanti. Kristiana lēkāja apkārt ar fotoaparātu, iemūžinot procesu, jo viņas mājās piparkūkas nekad nav ceptas. Tiesa gan viņai bija piparkūku formiņas, kuras droši vien tiek izmantotas citiem mērķiem. Arī rasola griešanu tika sparīgi iebildēta, jo kaut ko tik sīki sagrieztu bieži nenākoties redzēt.

Kad rasols bija ieēsts un komplimenti uzklausīti, bijām gatavi desertam no Luksemburgas. Uz galda parādījās glīta kaste ar uzrakstu Oberweis, mmm, kūka tātad! Luksemburgieši Ziemassvētkos mielojas ar īpašu kūku (Bûche), kas pēc izskata stipri vien atgādina ruleti, kura pārklāta ar krietnu kārtu supertrekna sviesta krēma. Bet izskats ir mānīgs. Tā patiešām ir rulete un klasiskā variantā tā patiešām ir klāta ar krēmu, bet tas nav ne uz pusi tik trekns kā Latvijas laukos gatavotais. Biju redzējusi šo kūku veikalā un jau tad nopriecājos, cik skaisti tā noformēta ar uzrakstiņiem, zvaigznītēm, eglītēm, rūķīšiem, bet, atveroties kastei, mūs sagaidīja pārsteigums: nevis viena liela kūka, bet astoņas maziņas un krāsainas :) Kamēr vispār tikām līdz brīdim, kad jāsāk izvēlēties, minūtes piecas ar acīm vien baudījām konditoru filigrāno darbu. Puse kūciņu izskatījās kā glīti saklātas gultiņas, uz divām auga sēnītes, uz vienas skursteņslauķis bija piemirsis savas kāpnītes. Un cik garšīgas! Mmmm. Notiesājām katrs pa vienai, nogaršojot arī pa kriksītim no pārējām trijām, un četras atstājām nākamajai dienai, jo mūsu mājās gastronomiskās izvirtības, kā izrādās, tikai tagad sāka uzņemt apgriezienus.

Par Ziemassvētku dienas pusdienām šefību uzņēmās Kristiana, kura gribēja mūs pacienāt ar tipisku Luksemburgiešu Ziemassvētku maltīti. Pirmkārt un galvenokārt, tas bija medījums, precīzāk, stirnas gaļa (pilnīgi izcepta) sarkanvīna un aveņu ievārījuma mērcē. Otrkārt, īpaši pagatavoti sarkanie kāposti. Katliņā ielej karoti medus, apmaisa tajā kāpostus, pieliek sarīvētu ābolu un nedaudz cukura, pārlej ar ūdeni un vāra. Kā piedeva šoreiz bija olu nūdeles (Spätzle), kuru izcelsme gan meklējama Vācijā, bet tas jau tepat vien ir. Un kā punktiņš uz "i" pēc izvēles tikko vārīts ābolu ievārījums ar medu un kanēli vai cukura sīrupā uzvārīta bumbiera šķēlīte, kurā iepildīts dzērveņu ievārījums. Tas bija tiešām kas jauns un līdz šim nebaudīts. Stirnas steika vietā gan es mīļuprāt būtu izvēlējusies karbonādi, jo šai gaļai ir visai īpatnēja piegarša, kas var vai nu patikt vai nepatikt, bet par visu pārējo gan biju sajūsmā. Saldajā, protams, vēl pa kūciņai un tad vēl arī Henrietes gatavotais melleņu jogurts ar Kristianas paštaisīto mandarīnu-vaniļas-brendija saldējumu.
Aktuvaimandieniņ... Pēc tādas ēšanas divu dienu garumā vairs nebija šaubu, ka jāsabīda lietas ar saulīti, lai šī parāda mums savu vēlīgo vaigu, un nākamajā dienā jādodas pārgājienā. Teica Linda un nograuza galotni piparkūku eglītei. Kraukš!