Ziemas pastaiga

Es neesmu lielpilsētu cilvēks. Daudzi varbūt brīnās, ka es pēc četriem mēnešiem joprojām nevaru nosaukt nevienu vietu Luksemburgā-pilsētā (ah, nu kāpēc viņi savai galvaspilsētai nevarēja izdomāt citu nosaukumu!), kur var garšīgi un lēti nedārgi paēst, ka nezinu, kur atrodas tā vai cita iela vai kurā virzienā ir tirgus laukums vai vēl nez kas. Galvaspilsētā, kura ne tuvu neatgādina kādu no Eiropas metropolēm, tomēr Luksemburgas mērogā ir uzskatāma par lielpilsētu, apgrozos lielākoties pragmatisku iemeslu dēļ - caurbraucot uz darbu vai mājām, apmeklējot kino vai teātri, dodoties uz kādu konkrētu veikalu vai grāmatnīcu. Pa šo laiku vien arī pāris reizes esam devušies turp, lai iepazītu pilsētu gida pavadībā vai paklīstu paši savā nodabā. Vienreiz arī mēģinājām atrast dažus ģeoslēpņus (geocaches), bet bijām izvēlējušies vienu no tūristu iecienītākajiem rajoniem un tā nu, kādu brīdi neveiksmīgi maskējoties un cerot sagaidīt mirkli, kad pieklusīs rosīgo japāņu čalas un fotoaparātu klikšķi, atgriezāmies mājās tukšā. Pilsēta, jāatzīst, ir ārkārtīgi skaista un draudzīga, bet tā nav vairojusi manas siltās jūtas pret šo valsti, bet, tiesa, nav arī mazinājusi. Varētu teikt, ka Luksemburga-pilsēta vienkārši ir pildījusi savas galvaspilsētas funkcijas un darījusi to godam, bet savas daudzslāņainības un multiklturālisma dēļ tā nespēj raisīt tās siltās jūtas pret šo valsti, kā to dara neskaitāmie mazmiestiņi ar neizrunājamiem nosaukumiem, klinšainie pakalni, egļu ielāpi varenajās lapu koku audzēs, pilis augstu debesīs un dziļi ielejās, mazie, ņiprie strautiņi un visas stāvās un līkumotās taciņas, kuras līdz šim izstaigātas. Daba šeit ir fantastiska, un tas, kā cilvēki joprojām prot dzīvot saskaņā ar to, ir vienkārši apbrīnojami un iedvesmojuši. Neatceros, kad būtu manījusi kādu būvgružu un atkritumu kalnu mežā vai plastmasas pudeļu aizbērtu dīķi. Uz soliņiem joprojām var sēdēt, atkritumu urnās arī visi spēj trāpīt, zīmes pārgājienu dalībniekiem savās vietās. Un ir skumji un ir dusmas, kad redzi, ka kādam iebraucējam tomēr rociņa nodrebējusi un kaut kas kādā klintī ieskrāpēts vai kāds primitīvs un truls uzraksts pie kāda apskates objekta uzradies (jā, arī krieviski). Tik nožēlojami - kad savā valstī viss jau sabojāts un vairs nav tik interesanti, bet roka tak piešauta, ir laiks meklēt jaunus horizontus, kur izpausties. Ak, bet ko nu par to; labāk par skaisto un priecīgo. 

Svētdienas rītā mostoties, pirmais skats ārā pa juma logu - ir saulīte vai nav? Īstenībā nav pat svarīgi, kādu pārraidi laika onkulis tur demonstrē, būtu apgrēcīgi veselu dienu nomarinēties 4x4 sienās, ja brīnišķajā pārgājienu grāmatā ir vēl vesels lērums neizietu maršrutu, kuri visi kā viens sola pārsteigumus. Šorīt mūsu galā -2 grādi un apmēram sniegs, tātad virziens skaidrs - dodamies uz ziemeļiem, kur vienmēr ir par pāris grādiem aukstāks, lai varētu pabradāt pa sniegu. Šoreiz dāmu kompānija: mēs ar Kristianu un jau vairākkārt pieminētā holandiete Henriete. Izvēlamies 6,9 km garu pastaigas maršrutu, sametam somā krekerus, šokolādi un termosu ar Gluch Tee jeb laimes tēju un Sindijai Lauperei pa radio spiedzot Girls just wanna have fun, dodamies ceļā. Pēc minūtēm divdesmit ierodamies starta punktā - sīkpilsētiņas Velšaidas (Welscheid) centrālajā laukumā, operatīvi uzmeklējam pirmo norādi un uz priekšu, iekšā piesnigušajā mežā. Gaiss tik spirdzinoši svaigs, saulīte kutina vaigus, sniegs gurkst zem kājām un kļūst arvien dziļāks. Pirms mums gājis kāds ar suni, ceļmala nopēdota raiba. Stabiem baltas micītes, egles jokojoties apbārsta mūs kā kūkas ar pūdercukuru. Maršruta pirmā daļa pa kalnu uz augšu. Man viennozīmīgi ir jāiegādājas cita jaka - savā kosmonauta ietērpā jūtos kā hotdogs, kas visu laiku elšun pūš no tā, cik karsti viņam ir. Henrieta kalnos vienmēr kāpj tik viegli, tik raiti un ritmiski, ar pilnīgi taisnu muguru un vispār... neticami! Jūs jautāsiet, kāpēc tas mani tā izbrīna. Pirmkārt, tāpēc, ka viņa ir no Nīderlandes, kur, tāpat kā Latvijā kalnu nav un nebūs, viss ir plakans un līdzens, un, otkārt, tāpēc, ka viņai ir 59 gadi. Viņa mani šajā ziņā iedvesmo kā neviens cits - stalta gaita, neviena lieka kilograma, vienmēr formā, jautra, optimistiska. Un gandrīz kalniete. Henrietai mūždien līdz ir arī "paņēmušies" dažādi praktiski sīkumi. Šodien, piemēram, tie bija "kājauti" - tādas kā getras līdz celim no ūdens necaurlaidīga materiāla, paredzētas slēpotājiem, kuri negrib saslapināt bikses. Tā nu ar svētlaimīgu sejas izteiksmi bridām: Henrieta ar soļotāju nūjām un saviem kājautiem, Kristiana ietērpusies slēpotāju biksēs, kas ir pāris gadus vecākas par mani, bet joprojām absolūti nevainojamas, un es ar saviem sasalušajiem džinsu galiem kā kronis visam.

Tikko bijām uzrāpušās līdz tai vietai, kur, pēc kartes spriežot, beidzot vajadzētu sākties nogāzei uz leju, vienbalsīgi nolēmām, ka ir pienācis laiks tējas pauzei. Stāvam līdz ceļiem sniegos, Henrieta tā, kā pašu par sevi saprotamu, paziņo, ka mums derētu atrast galdu. Kad bijām par šo fantastiski nereālo ideju jauki izsmējušās, pamanījām lauka vidū piena cisternu un, ak tavu laimi, arī šķirbu starp žogu un vārtiem. Tad nu izpaudāmies un uzklājām bez maz svētku galdu un turpinājām labpatikā murrāt, jo bijām taču beidzot atradušas Luksemburgas ziemu. Pastaigas turpinājumā satikām strauju, izlīkumotu upīti, šķērsojām pāris laukus, redzējām daudz smuku koku (man ļoti, ļoti patīk, ka ziemā tik skaidri var saskatīt koku plikzarainās kontūras), sastapām ģimenīti ar diviem bērneļiem, kuri bija tieši tik sīciņi, lai ar visām ragavām pazustu lielākajā no kupenām. Grūtā kāpšana bija beigusies, šeit, augšā, mūs sveicināja ass ziemeļvējš, bet mēs nelikāmies ne zinis, satuntulējāmies kapucēs un kā trīs brāļi Ilmāri ķiķinot apstājāmies pie kārtējās maršruta norādes, kura nepārprotami mūs ved pa taisno iekšā milzīgā laukā, kur ne gala, ne malas, ne pēdas, ne taciņas, nekā... Griezties atpakaļ? Ha! Mūsu brašā nūjotāja pa priekšu, slēpju biksēs tērptā lēdija pēc tam un es ar savām sasalušajām biksēm klunkurēju nopakaļ, paralēli vēl pamanoties kaut ko nofotografēt. Gods un slava maniem gore-tex zābakiem, kājas tā arī netika slapjas. Sniegs līdz ceļiem, tālumā griežas vēja ģeneratori (pa visām mēģinājām atcerēties, kā tos spokus sauc angļu valodā, un neviens man neticēja, kad teicu, ka latviešiem tie ir vienkārši vēja ģeneratori - vispār jau muļķīgi, ja tā padomā, jo vēju taču tie neģenerē). Galu galā no kupenām tomēr izbridām, priecīgas konstatējām, ka no kursa novirzījušās neesam un pa meža taciņām šļūcām lejup ciematiņa virzienā. Pirms aizbraukšanas vēl sabildēju baložu strūklaku un nopriecājos, ka Kristianai mašīnā gumijas paklājiņi - teiciens "Pēc manis kaut vai ūdens plūdi" šoreiz izrādījās tik trāpīgs, ka bail.

Šādas dienas silda manu sirdi.