Sajūtu mozaīka

Pa ceļam mājup Kristiana atzinās, ka vienīgā valsts uz šīs pasaules, kuras dēļ viņa, daudz nedomājot, būtu ar mieru pamest Luksemburgu, ir Šveice. Un tam es ticu. Piecas dienas pagāja, baudot kalnus, ezerus, sniegu, sierus un brīvību. Man šķiet, ka kalni māca cilvēkam būt pašam, paskatīties uz visu no augšas, apskaidrojot mūsu nogurušos prātus un liekot rast sevī jaunus spēkus. No sniegotām virsotnēm vienmēr atgriezīsimies citādāki. Mierīgāki un patiesāki. Pret sevi galvenokārt.

Pirms prombraukšanas nopirku veikalā desmit sērkociņu kastītes - uz katras bildīte ar kādu no brīnišķajām un pagaidām nesniedzamajām kalnu virsotnēm. Vedīšu līdzi uz Ventspili un šķilšu atmiņu liesmiņas. [Oi, mums taču elektriskā plīts! Nu nekas, vēl jau atliek sveces.] Šovakar, vēlreiz pāršķirstot ceļojuma laikā safotografētos skatus, uz ātru roku uzmeistaroju vēl vienu sērkociņu kastīšu etiķešu kolekciju - sauciet to kā gribiet, bet man labpatiktu to dēvēt par "sajūtu mozaīku". Lai mums visiem liesmiņas!