Lappuse no gardēža dienasgrāmatas

Luksemburgieši mēdz jokot, ka tik mazai nācijai kā viņi nav vajadzības attīstīt kādu unikālu ēšanas kultūru un pilnīgi pietiek ar labāko, ko viņi līdz šim pārņēmuši no kaimiņiem francūžiem un vāciešiem un pagatavo pa savam. Pirmo šeit nodzīvoto nedēļu laikā esam paguvuši nobaudīt ne vienu vien līdz šim nenomēģinātu ēdienu un novērot kādu jaunu ēdiena pagatavošanas veidu. Pirmkārt, pieminēšanas vērts ir fakts, ka esmu uzzinājusi, kā supergaršīgi pagatavot lapu salātus. Recepte gan esot grieķu izcelsmes un man tīkamās garšas noslēpums slēpjas pareizā olīveļļas, bakzamiko un dažādu garšvielu proporcijā, bet, kolīdz nogaršoju, man kļuva skaidrs, kāpēc šajās mājās vienmēr ir pilns ledusskapis ar salātiem. Protams, ja neskaita to, ka pagalmā dzīvo trusis :)

Quiche Lorraine
Viens no franču virtuves ēdieniem, ko mums pagatavoja Kristiana, saucas Quiche Lorraine (pirmais vārds izrunājas kā "kiš" - man šķiet bezgala mīlīgi) un pie mums, Latvijā, to visdrīzāk dēvētu vienkārši par sāļo kūku. Ļoti vienkāršiem vārdiem sakot, tas ir kā picas un speķa pīrādziņu apvienojums. Veidnē ieklāj kārtaino mīkliņu, kuru var gan gatavot pats, gan nopirkt jau gatavu, tas atkarīgs no tā, cik nu kuram ir laika un pacietības. Tad pa virsu ber mazliet apceptu  cauraugušu gaļiņu un (man par šausmām) sīpolus, tam pa virsu lai daudz sarīvēta siera. Mūsu gadījumā tas bija viens no rūgtenajiem Šveices sieriem - iederējās ļoti labi. Pa virsu tam visam pārlej olu, kas sakulta ar sāli un pipariem. Tikai neatceros, vai tā ola bija jālej uzreiz vai maķenīt vēlāk, bet to es noskaidrošu. Cep kādas 40 minūtes, uztaisa milzīgu bļodu ar jau iepriekš minētajiem salātiem un triec ribās, ka nemetas. Pēc garas pastaigas pa kalniem un pa lejām garšoja vienkārši brīnišķīgi, un pat sīpolu klātesamība nespēja šo mirkli sabojāt.

Raclette 
Šis pat nav ēdiens - tas ir vesels pasākums. Raclette dzimtene ir Šveice, un šādi, pirmkārt, sauc vidēji cietu un visai sāļu sieru un, otrkārt, procesu, kura laikā ēdiens tiek gatavots uz mazām panniņām, kuras liek iekš/uz  nelielas krāsniņas, ko parasti novieto galda vidū, lai visi tiek klāt un var gatavot vienlaicīgi. Patiesībā tam, ko  šādi gatavo, likumi nav rakstīti - tas var būt jebkas, ko labprāt ēdat un kas nekļūst pilnīgi nebaudāms ceptā  veidā. Uz mūsu vakariņu galda bija: 2 veida Raclette sieri (šveiciešu garšo labāk ar augļiem, franču - ar gaļu), olas, vārīti kartupeļi, sīki sagriezts speķītis, ananāsi, marinēti gurķīši un neizpaliekošā salātbļoda. Varētu šķist, ka tā ir visīstākā laika nosišana un ka daudz ātrāk būtu samest uz normāla izmēra pannas olas, kartupeļus, gaļu, izkausēt sieru, sadalīt pa porcijām un lieta darīta. Iespējams, ka tā arī ir, bet nesteidzīgiem brīvdienu vakariem šī ir vienkārši perfekta nodarbe, jo tai ir daudz plusu: 1) nevienam nav jāgatavo, jo to dara visi 2) sēžot pie galda un krāmējoties ar tām mazajām panniņām, rodas ļoti omulīga atmosfēra 3) katrs var pagatavot, ko un kā vēlas 4) kamēr ēd vienu gardumu, gatavojas jau nākamais, kurš nebūs atdzisis, kamēr pļāpā ar draugiem utt. utjp. Cilvēkiem, kuri cenšas apgūt rietumu nesteidzīgo dzīvesveidu (piemēram, man) Raclette būtu jāiekļauj obligātajā dienaskārtībā vismaz reizi nedēļā. Un varu iedomāties, cik jautri ir šādi kopīgas rosīšanās vakari kopā ar bariņu draugu :)