Pārgājiens Klervo

Svētdien, redzot, ka saulīte ripo pa zemes virsu, sajutām sevī milzīgu enerģiju un nolēmām to likt lietā. Turpinot iepazīt Luksemburgas ziemeļu daļu, devāmies uz Klervo (Clervaux) - mežu ieskautu pilsētiņu ar klosteri kalna galā un baltu pili tā pakājē. Tomēr šis mūsu izbrauciens atšķīrās no citiem ar to, ka šoreiz bijām ieplānojuši pārgājienu. Sasmērājām graudu maizītes, uzvārījām laimes tēju (Gluck Tee), sastūķējām somā ar šalles un cimdus (kā nekā uz ziemeļiem pošamies) un čunčinājām augšup. Kristianai, kā izrādās, ir īpaša grāmata, kurā ir aprakstīti 200 dažādi pastaigu/pārgājienu maršruti pa visu Luksemburgu. Tā kā laiks bija jauks un tā vien rosināja uz kārtīgu izkustēšanos, izvēlējāmies 6,8 km garu vidējas grūtības pakāpes staigājamu posmu jau minētajā pilsētiņā. Maršruta sākums parasti ir vietā, kur var nolikt mašīnu, un tālāk jāiet, skatoties kartē un/vai sekojot norādēm, kas visa maršruta garumā ir redzamas uz stabiem, kokiem, sētām utt. Pastaiga izvērtās patiešām jauka, jo zobainā saulīte sildīja muguru un mežs smaržoja pēc rudens, zem kājām lapas, zīles, kastaņi, rieksti. Turklāt maršruts bija ļoti pārdomāts, lai soļotājiem būtu interesanti - mainījās gan ceļa segums un taciņu platums, gan pastaigas vietas reljefs. Rāpjoties visstāvākajā kalnā kaut kur meža vidū, bija sajūta, ka kājām nupat ir priekšpēdējā stundiņa klāt, bet, tā kā kompānija man bija iegadījusies dikti omulīga, mēs visi, elsdami, pūsdami un traki smiedamies, tajā kalnā tomēr uztikām, un skats lejup neapšaubāmi bija šo pūliņu vērts. Galu galā uzrāpāmies līdz pat Sv. Maurīcija klosterim, kur baznīcā bijām iecerējuši paklausīties gregoriāņu dziedājumus, izrēķinājām, ka pietiks laika pabeigt savu gandrīz 7 km garās pastaigas maršrutu un atgriezties ar mašīnu, un raitā solī devāmies finiša virzienā. Viss bija jauki, līdz konstatējām, ka aizdomīgi sen nav neviena norāde redzēta... rezultātā attapāmies 2 km ārpus Klervo šosejas malā un sapratām, ka esam kaut kur nošāvuši šķērsām. Raitā solī rikšojām tik pa kalnu lejup uz pilsētu, pāris krustojumos mazliet pabrīnījāmies, bet mašīnu atradām, uz klosteri aizbraucām un nokavējām tikai pusi koncerta. Gregoriāņi gan izrādījās pagalam žēlīgi - tikai 8 gabali un krietni jau gados, knapi dvesa. Pavisam nesen renovētā baznīca bija pilna cilvēku, mani nogurušie ceļabiedri uz sola klanījās, cīnoties ar miegu, bet es ļāvu acīm klejot, priecājoties par virāžu gaismas spēlēm uz baltajām sienām. Iededzinājām vēl pa svecītei, noziedojot baznīcai 50 eirocentus un devāmies māju virzienā. Pa ceļam vēl iegriezāmies Uršpeltas pilī (Chateau d'Urspelt), kurā strādā kāds mums pazīstams pavārs. Pili bieži izīrējot kāzām, turpat blakus arī mazītiņa kapelliņa, nu ļoti glīta. Idilli gan nedaudz pabojāja mēslu smarža no netālās fermas, tāpēc devāmies droši iekšā pa pils vārtiem, mētājot jociņus par prinčiem un princesēm. Pilī gan viss bija tukšs un kluss, tāpēc izstaigājām pagalmu, iebāzām degunu restorāna priekštelpā, nošausminājāmies par numuriņu cenām un steidzāmies mājup, jo nupat vienīgais, par ko spējām padomāt un parunāt, bija vienīgi vakariņas :) Šis man atgādina, ka jāuzraksta kādu brīdi par pāris interesantiem ēdieniem, ko ar Kristianas gādību esam šeit paguvuši nogaršot. Fotogrāfijas. Augšā: (1) pārgājiena posms gar kukurūzas laukiem (2) Klervo katedrāle (3) Uršpeltas pils (4) skats uz Klervo pili. Apakšā: (1) - (3) Klervo klosteris.