Par riekstiem

Katru gadu oktobra otrajā svētdienā Luksemburgas pilsētiņā Fjandenā (Vianden) notiek riekstu gadatirgus jeb Nessmoort. Tā kā Kristiana mums jau pirms divām nedēļām šo pasākumu pieminēja un visai ilustratīvi aprakstīja, kā tur nokļūt, aizbraucām ar. Fjandena atrodas pie pašas Vācijas robežas, nepilnas stundas braucienā no Meršas. Šoreiz gan izmantojām sabiedrisko transportu, jo tikām brīdināti, ka stāvvietu varētu būt pagrūti atrast, turklāt satiksme pilsētā bija krietni vien ierobežota. Kolīdz izvēlāmies no autobusa, skatam pavērās kārtējā fantastiskā ainava un grandioza viduslaiku pils kalna galā. Jā, es joprojām spītīgi palieku pie sava, sakot, ka tie IR kalni, jo uzkāpt ir grūti un skats lejup pārāk saviļņojošs. No ielejas atskanēja jestri vācu šlāgeri, tā nu mirkli papriecājāmies par pili un veicīgi sekojām pārējiem autobusa pasažieriem, kas bija ļoti gudri, jo es diez vai būtu iedomājusies, ka uz pilsētas centru ved zig-zag veida taciņa lejup pa kalnu. Brīnišķīgs maršruts ar rudens smaržām un autentisku lapu čaboņu zem kājām uz leju, uz leju, uz leju. Noripojuši lejā, jau pamanām pirmos tirgotājus. Kā tad, rieksti maisiņos, rieksti groziņos, riekstu liķierīši, riekstu maizītes un pat desas. Uz mazītiņas skatuvītes iekārtojušies divi vīriņi - viens bliež akordeonu, otrs tīri tā neko dzied. Mazliet tālāk smuki sasēdies vesels orķestrītis, sparīgi spēlē jau minētos šlāgerus, radot dikti jauku atmosfēru. Vienubrīd pat saklausīju "Rozamundes" melodiju, lai gan uzreiz mani samulsināja kolēģe no Čehijas, sakot, ka tas esot visīstākais čehu gabals. Priecē, ka vismaz neesam vienīgie, kas uz vācu meldiņiem bliež virsū savus tekstus :)

Tik tālu viss bija jauki un par riekstu tēmu, bet soļojot tālāk, drūzma pieauga, jo bijām pietuvojušies liķierīšu degustācijas galdiņiem (mazmazīīītiņa glāzīte 2 eiro) un frī-gaļu-karstmaižu-stendiem-parastajiem. Tilta otrā pusē nez kāpēc skanēja kaut kāds absolūti ne-par-tēmu bumsiks un publika no malas izskatījās pēc laucinieku bara, kurā iefiltrējušies pāris Šveices futbola fanu, kuri jau vakardien gāza riņķī pilsētu, jo tūkstotis bija atbraukuši bez biļetēm. Nav ne jausmas, kurš spēlē uzvarēja, bet olē-olē-olē man, šķiet, skanēja galvā pat pa sapņiem (vai varbūt Kristaps miegā sācis dungot?) Šajā brīdī mana riekstu sajūta kaut kur izkūpēja, un nevarēju īsti saprast, kāpēc tik jauks pasākums bija jāpārtaisa par tusiņu parasto. Bet, kā man vēlāk paskaidroja Kristaps, lauku čaļiem jau arī vajag kādreiz padzīrot. Laikam jau tā. Izspraucāmies cauri pūlim un nozudām sānieliņās, pastaigājām gar upīti, no attāluma vēlreiz papriecājāmies par pili, atradām pārcēlāju, ar kuru var uzvizināties tajā augšā kalnā vai no kalna lejā, kā nu kuram labāk tīk, un sarunājām, ka atbrauksim šurp vēlreiz, kad šeit būs tukšs un kluss, kad pēdējie tūristu bari būs projām un Fjandena būs mazliet iesnaudusies.

Tomēr pirms došanās mājup mums bija jāīsteno kāda misija: no Kristianas bijām dzirdējuši stāstus par kādu šejienes kafejnīcu, kas atrodas vecā kinoteātra ēkā un tā arī saucas Ancien Cinema. Kino jau sen ticis nolikvidēts, un māja ilgu laiku stāvējusi tukša un pamesta, līdz to izdomāja pārpirkt kāds poļu pāris, kuri tad nu tur visu saveduši kārtībā un atvēruši kafejnīcu, kuras interjers esot pārdomāts līdz pēdējam sīkumam, lai apmeklētājiem nebūtu šaubu, ka viņi ir ienākuši kādreizējā kinoteātrī. Īsto vietu mēs atradām, tikai iekšā netikām, jo tur jau bija pilns ar kinomīļiem. Kristiana saslavēja kafejnīcas īpašnieces ceptās kūkas un kapučīno, eh, kā gribējās nogaršot. Griezāmies jau uz promiešanu, kad pamanīju, ka pie ieejas ārā stāv meitene un pārdod kūkas - urrā! Nopirkām pa gabaliņam šokolādes burkānkūkas, kas tematiski bija greznota ar valriekstiem. Ak, tu pasaulīt, kas tā bija par kūku! 3 eiro par visīstāko "mmmmmmm". Šaubu nav, Fjandenā mēs vēl atgriezīsimies. Tur var apciemot arī namiņu, kur reiz dzīvojis Viktors Igo, kā arī iegriezties Leļļu muzejā un Multfilmu muzejā. Un pils taču arī jāredz tuvāk. Īsāk sakot, turpinājums sekos.