Pastaiga Luksemburgas sirdī

Nudien brīnos, kā spēju līdz šurpbraukšanai nociesties, neizpētījusi visas tīmeklī pieejamās Luksemburgas fotogrāfijas un tūristu mīļvietu aprakstus. Vienīgais objekts, ko atceros no tām retajām bildēm, ko gadījās kaut kur redzēt, ir milzīgs tilts ar glītām simetriskām arkām. Cik zīmīgi! Tā bija viena no pirmajām vietām, kur pabijām, un lietām, ko apskatījām no tā saucamā "Luksemburgas balkona" jeb kādreizējā pilsētas nocietinājuma augšdaļas, no kuras pārredzama ieleja un varenie tilti, torņi un tornīši - viss kā uz paplātes nolikts pie kājām ikvienam, kurš jaudā tikt tur augšā. Par tilta vēsturi neko daudz nezināšu pateikt, jo man tas vienkārši patīk tāds, kāds tas ir tagad, turklāt tas bija vienīgais, ar ko vēl pirms mēneša man šī pilsēta asociējās. Pāri vēl vienam ļoti līdzīgam tiltam traucas vilcieni. Arī mēs, no Meršas uz galvaspilsētu braucot, pirmo reizi iemēģinājām šejienes ārkārtīgi ērtos vilcienus - jāpiekrīt Kristapam, ka Luksemburgas vilcienu krēsli ir pat krietni ērtāki par mūsu "guļamkrēsliem" uz prāmja. Šķiet, šādus vilcienus es pat spētu iemīlēt, jo tie pārvietojas tik klusi un liegi, bez maz peldus, un skati aiz loga ir dikti jauki, jo īpaši, uzbraucot uz jau minētā tilta. No senajiem mūriem lejup paveras arī burvīgs skats uz līkumotajiem celiņiem, pa kuriem klasiski lavierē kā mazmašīnītes, tā autobusi, un trim vienādiem torņiem, kuri izskatās tik draudzīgi saspiedušies kopā, ka man tos labpatīk saukt par brālīšiem. Tālumā rēgojas Kiršbergas debesskrāpji - divi visaugstākie dzeltenīgie torņi pieder Kopienu Tiesai, vēl divi mazāki tornīši Tulkošanas centram un pa vidu viss pārējais, sākot ar Eiropas Komisiju un Parlamenta ēkām un beidzot ar apaļo filharmoniju un Modernās mākslas muzeju MUDAM. Jauki uz šo visu noraudzīties no tālienes, jo tas nozīmē, ka darbs vai nu vēl nav sācies vai ir jau beidzies, ja reiz esam kur citur. Bet ieliņas šeit, augšā, ir klusas un noslēpumainas, un rudens lapu čaukstoņa zem kājām liek noprast, ka šodien šis viss pieder vien mums un ar pārdesmit tūristiem jādalās nebūs. Tiesa gan, pēc pāris dienām paši viens-divi kļuvām par tūristiem, jo piedalījāmies praktikantiem organizētā ekskursijā (vai, kā bija ierakstīt mūsu sociālajā kalendārā, "orientēšanās tūrē") pa pilsētu gida pavadībā. Ekskursijas laikā es dzirdēju stāstu par to, kā luksemburgieši cenšas saglabāt savu kultūru un cīnās par to lai šā brīža absolūti internacionālajā situācijā nepazaudētu paši sevi. Viens pierādījums tam ir moto, kuru redzējām arī uzrakstītu uz kāda sena nama sienas: Mir wolle bleiwe wat mir sin, kas, tulkot ļoti precīzi, nozīmē, ka vēlamies palikt tie, kas esam. Gids vēl piebilda, ka īstenu luksemburgieti raksturo divas lietas: simpātijas pret lielhercoga ģimeni un luksemburgiešu valoda. Svarīgs Luksemburgas simbols ir arī tā saucamā "zelta lēdija" (Gëlle Fra), kura gan nav ietrāpījusies nevienā fotogrāfijā, bet ir zināms, ka viņa līdzīgi kā mūsu Milda simbolizē tautas brīvību. Mums jau Kristiana bija pamanījusies pastāstīt, kā kārtējās svešās varas valdīšanas laikā viņu lēdija pazudusi un pēc tam atrasta, un cik tas visiem bijis svarīgi. Kad šo pašu stāstu vārds vārdā dzirdēju no gida, sāku apjaust, ka šī ir patiešām svarīga figūra. Reiz kādā modernās mākslas simpozijā parādījusies statuja ar nosaukumu "Zelta lēdija stāvoklī", ai ai ai, kādu brāzienu nabaga mākslinieks esot dabūjis. Brīdi paviesojāmies katedrālē (Liebfrauenkathedrale), kurā pie altāra atrodas pavisam neliela Marijas statuja, kurai, ja nemaldos, ik dienas tiek mainīts apģērbs. Baznīcā strādājot viena kundzīte, kuras vienīgais pienākums ir šūt mazas drēbītes un pucēt Mariju. Interesanti. Bet katedrāle man šķita ļoti mīlīga, ko par baznīcām nemaz tik bieži nevarētu teikt. Pie ieejas manīju afišu, kurā bija pieminēti gregoriāņu dziedājumi. Nodomāju, ka būtu jauki kādu reizi šeit iemaldīties, kad šie dzied. Atgriežoties laicīgajā pasaulē, devāmies aplūkot ciku-caku tornīšiem izgreznoto valdības ēku, pie kuras bija sapulcējušies dikti daudz tūristu un apskatījām turpat netālu izvietotās zelta maskas - visai īpatnēja dizaina seju atveidus, kas izvietoti ielas laternu augstumā un ar savu tukšo skatienu seko garāmgājējiem. Visai spocīgi, bet laikam jau pie valdības ēkas šādas uzpariktes noder. Vēlāk iegriezāmies premjerministra rezidencē, kuras vārtus grezno Luksemburgas ģerbonis ar sarkanu lauvu un kronīti. Kā nopratu pēc gida stāstītā, luksemburgieši itin labprāt piedzīvotu brīdi, kad uz valsts sarkan-balt-zilā karoga parādītos šis ģerbonis, jo, godīgi sakot, varētu būt visai nepatīkami ik pa laikam izklausīt tādas replikas kā "he, Luksemburgā atkal izkarināti izbalējuši Nīderlandes karogi". Es nemaz nezināju, ka viņiem tie karogi tik līdzīgi, ka vienīgā atšķirība ir zilās krāsas tonī. Francūži vismaz ir pamanījušies izcelties, savas sarkan-balt-zilās strīpas savelkot vertikāli. Staigājot pa pilsētas centru, manījām arī daudz kociņu, krūmiņu, ziedu - tas neviļus liek atcerēties Ventspili un pasmaidīt. Vēl kādā laukumiņā starp gājēju ieliņām un neskaitāmiem veikaliem un bulciņu stendiem pamanījām arī kādu bezgala simpātisku strūklaku - vīriņi pūš taures un spēlē vēl kaut kādus instrumentus un viņiem apkārt sastājušās sprogainas aitiņas, bet pašā priekšplānā divi smaidīgi bērni stāv zem lietussarga. Jāatzīst, ka šī ir visu laiku pozitīvākā strūklaku, kādu man ir nācies redzēt. Varētu jau stāstīt vēl un vēl, bet mums pašiem vēl pārāk daudz kas nav tapis zināms un līdz galam skaidrs - staigājam ar acīm vaļā un izbaudām visu, ko varam saskatīt, saklausīt un noskaidrot. Ja reiz mums ir lemts šeit kādu brīdi uzkavēties, pieņemsim šo iespēju kā dāvanu un izsaiņosim nesteidzīgi.