Mēs, kultūristi

Rudenī man vienmēr ir īpaši paticis apmeklēt dažādus kultūras pasākumus. Arī Luksemburgā esam paguvuši nobaudīt mazliet no visa kā. Vienu pēcpusdienu bijām ieklīduši Luksemburgas modernās mākslas muzejā MUDAM. Starp citu, trešdienu vakaros to var apmeklēt bez maksas. Jāatzīstas, ka šis bija manā mūžā pirmais modernās mākslas izstādes apmeklējums, tāpēc par daudz ko man tā arī neizdevās tā pa īstam izbrīnīties, bet atsevišķas idejas šķita gana fifīgas. Piemēram, galds, uz kura sakrāmēti dažnedažādi nejauši (?) izvēlēti priekšmeti, sākot no smalkiem traukiem un beidzot ar... es pat nezinu ko... īsāk sakot, jo uzmanīgāk to galdu vēro, jo vairāk visādu štruntiņu pamani, it kā kāds tos visu laiku liktu klāt. Muzikālie dīvāni bija jauki - viens krāca. No pamuļķīgiem rentgena uzņēmumiem veidotās improvizētas katedrāles vitrāžas lika padomāt par neikdienišķo ikdienišķajā, ko brīžiem nepamanām. Pirmajā acu uzmetienā tās izskatījās pēc visparastākajām vitrāžām, tik pēc tam pamanīju, ka kāds no pārdesmit sīkām bildītēm man rāda kaulainu vidējo pirkstu. Vienā no zālēm bija izvietotas interesantas fotogrāfijas, kurās redzami dažādi cilvēki, kas visi kaut ko dara, bet pēc tā, kas viņiem mugurā, rokās un apkārt, nu nemaz nevar pateikt, kas viņi ir un ar ko nodarbojas. Hmm. Izstaigāju visas zāles ar lielu interesi, apzinoties, ka šī nav tā vieta, kur jūtos kā zivs ūdenī (īpaši musināja sargi, kas cītīgi apstaigā, piemēram, kaudzē samestus un ar krāsas baloniņu nopūstus putuplasta gabalus), bet tajā pašā laikā pielaikojot visas šeit pieejamās dimensijas un perspektīvas. Ja jau, tad jau.

Visbiežāk tomēr ejam uz kino un atkarībā no noskaņojuma izvēlamies vienu no diviem zināmākajiem Luksemburgas kinoteātriem: lielo un jauniešu vidū populāro Utopolis vai krietni mazāko un intīmāko Utopia, kurā repertuārs ir pielāgots īpaši izvēlīgai auditorijai. Kā ierasts, nelaižam garām iespēju noskatīties kādu animācijas filmiņu, bet vēl bez multfilmas par jūrascūkām, kas izglāba pasauli, pa šo laiku ir redzētas vairākas patiešām lieliskas filmas: jaukā un sievišķīgā Julie & Julia, mīļā un patiesā Away We Go un aizkustinošā Le Concert. Biļete maksā ap 8 eiro, bet tiem, kas kāro apmeklēt 3D seansu, jāšķiras no 10 eiro (studentu atlaide ap 1,5 eiro). Repertuārā, protams, ir iekļauti arī franču un vācu kino šedevri, bet lielākoties tomēr ir skatāmas filmas oriģinālajā (angļu) valodā ar subtitriem franču un holandiešu valodās. Visiem labi, kā sacīt jāsaka.


Mūzikas dzīve. To vēl tikai iepazīstu - ir padomā vairāki koncerti, džeza kafejnīcas apmeklējums, simfoniskā orķestra koncerts filharmonijā, gospeļu kora dziedājumi neilgi pirms Ziemassvētkiem un, cerams, vēl kaut kas, tāpēc par šo visu stāstīšu vēlāk. Tomēr pagaidām pieminēšanas vērts noteikti ir koncerts, kuru kopā ar Kristianu apmeklējām pirms pāris dienām. Pilsētiņas Etelbrukas (Ettelbruck) koncertzālē uzstājās kvartets: divi pianisti (tēvs un dēls: Jean & Gary Muller) un divi perkusiju meistari (tēvs un dēls: Michel & Paul Mootz). Visu koncerta laiku es vienkārši nespēju atraut acis no sitamo instrumentu pavēlnieku saimniecības - bungas parastās, bungas neparastās, ksilofoni, šķīvji, klabeklīši, tamburīni, trijstūri, taurītes... pilnīgi jau gaidīju, ka kuru katru brīdi kāds no viņiem izraus ko kabatas arī trijdeksni. Saskaitīju vismaz septiņus dažādu valīšu pārus, kas bija glīti sarindoti uz paliktņa, kura pārklāta ar mīkstu lupatiņu, lai negrab. Pianistus švaki varēja redzēt, aizslēpušies aiz lielajiem klavieru vākiem, toties katram blakus sēdēja pa jaunietim, kurš pāršķīra nošu grāmatiņu, tēvs spēlēja mierīgi un aizrautīgi, bet dēlam bija ļoti dzīva un izteiksmīga mīmika. Viņi nospēlēja četrus skanējuma ziņā ļoti atšķirīgus skaņdarbus, no kuriem pirmais bija Morisa Ravēla gabals Rhapsodie espagnole (ai, Tutū, kā man gribētos uzzināt, ko Tu tajā saklausi - es, šķiet, sadzirdēju spāņu īsteno dabu, to kas  zem stereotipiem par nebeidzamo ugunīgumu un temperamentu, to, kad viņi jūtas vāji un noguruši, un skumīgi un nebūt ne ugunīgi, un beigās to, kā viņi atplaukst, nonākot saskaņā ar sevi un savu valsti, kā uzzied, kā uzdzirkstī, aii... skaisti). Es, protams, ne tuvu nepretendēju uz klasiskās mūzikas ekspertes lomu un varbūt tāpēc otrais skaņdarbs savas disharmonijas dēļ manai ausij bija nebaudāms. Turklāt nezin vai tā autorei Bellai Bartokai īpaši glaimotu fakts, ka man blakus sēdošais kungs šajā koncerta daļā iesnaudās. Pēc starpbrīža klausījāmies Alberta Martinova 2007. gadā sarakstīto kompozīciju Buzz in the Hood. Nezinu, vai nosaukuma radīto asociāciju dēļ vai arī tā tas bija paredzēts, bet es patiešām dzirdēju kukaiņus. Pilnu pļavu kukaiņu. Zummm. Jā, un autors pats bija zālē, jauki. Ak, un pēdējais skaņdarbs bija absolūta pasākuma kulminācija - Geršvina An American in Paris - kurā var saklausīt visus, visus Parīzes ielu trokšņus, sākot no vilcieniem, mašīnām, sastrēgumiem un beidzot ar soļiem, sarunām. Un to visu caurvij liega, rotaļīga melodija, kuru visiem Parīzes mīļiem klausīties ir tik viegli un patīkami. Abas ar Kristianu sēdējām un smaidījām kā maija saulītes. Publika nevarēja vien beigt aplaudēt, līdz kungi padevās un nospēlēja vēl mazu fragmentiņu no Vestsaidas stāsta saldajam ēdienam. Šis koncerts bija kā rūpīgi izmeklēts aperitīvs pirms došanās uz skaisto, apaļo un ļoti izslavēto Luksemburgas filharmoniju. Drīz.

Foto ©  Thomas Mayer, Gerbren.nl, Guy Wolff