Par lietussargiem

Bet kas gan ir novembris bez teātra?! Sestdien braucām uz iepriekš aprakstīto Ancien Cinéma, lai noskatītos izrādi angļu valodā ar nosaukumu The Umbrella Plays, kuru iestudējuši 6 amatierteātra The Living Room Project aktieri režisora Martina Dingas vadībā. Izrāde bija veidota sešu nelielu skeču formā, lai parādītu mums, ka lietussargs ne vienmēr ir tikai lietussargs.

Uzvedums bija kā radīts šai mazajai kafejnīcai, jo uz skatuves vienlaikus atradās ne vairāk kā trīs cilvēki un ne vairāk kā divi lietussargi. Skeči bija ļoti atšķirīgi un arī lietussarga loma tajos mainījās. Pirmais stāsts saucās Lost, un uz skatuves tika izspēlēta situācija, kad uz ielas lietus laikā satiekas divi svešinieki, meitene stāv zem lietussarga, čalis mirkst... vārds pa vārdam un pēc brīža abi jau stāv zem vienīgā lietussarga. Vēl pēc pāris minūtēm noskaidrojas, ka puisis savu lietussargu atstājis pie bijušās draudzenes, bet meitene savu nekaunīgi paņēmusi kādā restorānā. Ierunājas sirdsapziņa, un viņa cenšas to nabaga lietussargu "iesmērēt" tikko satiktajam cilvēkam, bet, tā kā viņš no tā atsakās, negaisa laikā tik noderīgais priekšmets tiek aizmests prom un abi stāsta varoņi ietiepīgi stāv lietū, sadevušies rokās un salīst līdz pēdējai vīlītei (un, iespējams, arī angīnai). Otrais skečs ar nosaukumu Bruno bija traģikomisks un necenzēts. Iespaidīgs bija brīdis, kad uz skatuves uznesās čalis uzvalkā, izmētāja pa grīdu papīra lapas un, klapējot tās ar lietussargu (re, arī tam tas noder!), auroja: "Fuck! Goddammn motherfucker! Fukcing fuck! Shit!" Izrādās, stāsta varonim vareni draņķīga diena iegadījusies - viņa mīļotais draugs Bruno ir satinis makšķeri un viņu atstājis, un, it kā ar to vēl nebūtu gana, izdevniecība atteikusies publicēt viņa piecus gadus rakstīto romānu. Tā nu viņš tur plosās pats ar sevi, paralēli slavējot lietu, kurš līst un ļauj viņam justies tieši tik draņķīgi, cik draņķīgi viņš diez vai uzdrīkstētos justies saulainā dienā. Trešā stāsta You and My Umbrella laikā uz ielas satiekas puisis un meitene, kuri pirms kāda laika izšķīrušies, un meičai rokās viņa lietussargs. Tiek izvērsta diskusija par to, kā viņa tā lieto viņa lietussargu un meitene nespēj noticēt, ka viņš tiešām (tiešām, tiešām) neizmantotu blenderi, ja viņa to būtu atstājusi viņa mājās. Pēc tam abi mēģina noskaidrot, uz cik 10 ballu sistēmā katrs no viņiem šobrīd jūtas. Puisis atzīstas, ka jūtas kā četrinieks, bet, uzzinājis, ka meitenes sajūtas ir pielīdzināma septītniekam, mēģina saprast, ko viņš grib vairāk: pateikt šai meitenei, ka joprojām mīl viņu, pagrūst viņu zem mašīnas vai aicināt līdzi uz mājām. Tā nu viņi arī atvadās, un sākas ceturtais un emocionāli spēcīgākais skečs Nice for a Funeral, kura laikā sieviete stāv pie reiz mīlēta vīrieša kapa un, mirkstot lietū, stāsta viņam par savas draudzenes nāvi kojās, par to, kāds bija brīdis, kad viņa uzzināja, ka viņš ir miris, par to, kāds tukšums viņu plosa un plosīs mūžam, un par to, ka tikai saulainas dienas liek domāt par labo, par dzīvību, par turpinājumu. Līst lietus un viņa atvadās. Turpinot drūmo noti, bet jau uz rotaļīgākas nots, sākas piektā izrādīte, kurā redzam uz tilta (krēsla) stāvam meiteni, kas ir gatava tūliņ pat mesties lejā, bet pirms tam vēl risina monologu ar sevi. Viņa spriedelē par to, kā sasniegts zemākais punkts viņas dzīvē, un tad pati to apšauba, bet pēc brīža atkal nolemj, ka šim ir jābūt zemākajam punktam, ja reiz viņa stāv uz tilta margām. Steigā tiek sacerēti atvadu vārdi. Dievam nē, tam viņa netic, - Visumam! Pēkšņi rodas ideja, ka vajadzētu uzrakstīt atvadu vēstuli, un galu galā meitene piefiksē, ka stāv zem lietussarga. Un tad viņai, tautas valodā sakot, "pielec", ka īstenībā jau viņa nemaz negrib mirt, jo kurš gan, izejot no mājas ar domu padarīt galu, ņem līdzi lietussargu! Šajā brīdī uz tilta uzrodas cita meitene, kura, no sava nelāgā noskaņojuma bēgdama, nakts vidū nolēmusi paskraidīt pa rajonu. Visai savdabīga sieviešu dialoga rezultātā arī viņām pašām vairs nav skaidrs, kura kuru paglābusi. Bet viss beidzas labi, un skatītāji ir gatavi pēdējam stāstam. Umbrella Sketch #6 atainota mākslas izstāde. Eksponāts: lietussargs. Satiekas divi augstās mākslas pazinēji, kuri nebeidz slavināt šā mākslas darba funkcionālo askētismu, sirreālisma šķautnes un autora pieeju un oriģinalitāti, un cilvēks-parastais, kurš neizpratnē lūkojas uz striķītī pakārto lietussargu un turpina uzstāt, ka tas taču ir TIKAI lietussargs. Mākslas eksperti ir sašutuši par šādu tumsonību un mēģina tomēr pārliecināt satikto personu, ka tas no tiesas ir mākslas darbs. Diskusija met kūleņu kūleņus, līdz izskan vienkāršs un varbūt pat nedaudz naivs jautājums par to, kāds ir šā veidojuma mērķis. Un tad sāk līt :)

Foto © Martin Dinga