Ekspedīcija "Z1"

Kad no sniega Luksemburgā vēl nebija ne vēsts, bet adventes kalendārā puse lodziņu jau bija atvērti, aptinām ap māju lampiņu virteni, viesistabā uzstutējām eglīti un paši devāmies uz Trīri, lai Ziemassvētku tirdziņā noķertu (lai neteiktu - nomedītu) vāciskās pirmssvētku noskaņas. Trīres Weihnachtsmarkt skaitās viens no labākajiem šajā apkaimē, ik gadu decembrī to apmeklē apmēram 3 miljoni cilvēku, tostarp vismaz divas trešdaļas Luksemburgas iedzīvotāju, vesela svīta beļģu, francūžu un tūristi no malu malām. Mūsu absolūti ģeniālais plāns sestdienas rītā piecelties astoņos un laicīgi iztuntulēties no mājām cieta neveiksmi - ieradāmies apmēram stundu par vēlu, kad lielajā laukumā pie katedrāles jau čumēja un mudžēja tirgotāji un kaut-ko-feinu-nopirkt-gribētāji. Šogad pilsētas iedzīvotāju un viesu priekam bija uzstādītas 95 tirgotavas un pašā laukuma centrā riņķoja ar tīģeriem, mērkaķiem, roņiem un vāverēm apzīmēts karuselis, kas Ziemassvētkiem par godu apkarināts ar egļu uz čiekuru virtenēm. Ienirstot pūlī, manu uzmanību uzreiz piesaista tirgotavu jumtiņi - uz kāda gozējas Ziemassvētku vecītis, uz cita sakāpuši meža zvēri, bet visaugstāk slejas dīvaina paskata trīsstāvīgas vējdzirnavas ar zvaigžņotiem spārniem. Ieskatoties vērīgāk, var redzēt, ka augšējā stāvā mīt eņģeļi, otrajā vīri ar sirmām bārdām un papīru ruļļiem (gudrīši tātad), bet pašā apakšā saimnieko vīriņš ar ķerru. Šīs dzirnaviņas šeit ir katru gadu - to apgalvoju tik droši, jo šī konstrukcija ir attēlota arī uz krūzītes, kura iegādāta Trīres tirdziņā 2006. gadā un no kuras mēdzu dzert kapučino. Šogad starp citu pie karstvīna stendiem manīju precīzi tādas pašas krūzītes, tikai ar mazliet aktuālāku gada skaitli virsū. Jā, bet dzirnaviņas manu uzmanību piesaistīja, kad beidzot izkodīšu, pēc kādiem atslēgas vārdiem lai meklē informāciju par šo veidojumu, ceru uzzināt ko sīkāk.

Lai gan sniegpārslu vietā mūs mērcēja rudenīgs lietus, kopējā noskaņa tirgū bija itin ņipra un priecīga. Pārdošanai izlikto preču klāsts gan nedaudz lika vilties, jo kopumā nebija daudz tādu stendu, pie kuriem gribējās pakavēties ilgāk. Ar lielu sajūsmu pētīju un cilāju raibu raibās svecītes, līdz nejauši pamanīju uzrakstu, kas liecina pats par sevi Made in China. Žēl, ejam tālāk. Daudz stikla izstrādājumu, maz keramikas. Daudz vīraku un gotisku rotaslietu, maz oriģinālu aksesuāru. Krietnu brīdi pastāvējām pie rotaļlietu stenda, apbrīnodami tādus mehānikas brīnumus kā kaķīti, kas guļot elpo, vāveri, kas pa grozu dzenā bumbiņu un visādus piņģerotus atsperēs, kas lēkā kā aptrakuši un smīdina garāmgājējus. Vēl mūsu ievērību guva koka izstrādājumi, precīzāk, smalki izcakotas eglīšu rotiņas - izgrebtas stirniņas, eņģelīši, apsniguši kociņi. Ar cimdiem un šallēm mūs, protams, nepārsteigt, bet arī tie bija itin biezā slāni. Smukas lietiņas redzējām arī kancelejas piederumu namiņā, kur nopirkām īpašu uz monitora sēdināmu eņģeli, kurš nu jau droši vien ir iekārtojies uz pareizā datora. Daudz saldumu - gan līdzi ņemamu, gan uz vietas ēdamu. Nomēģinājām zemenes šokolādē, bija labi, bet Ziemassvētkus īsti sagaršot neizdevās. Skaidrs, ka šim mērķim malu malās bija sarindotas piparkūkas, marcipāns, rieksti un paši riekstkoži.

Tas, kas mani vienmēr ir nomācis šādos gadatirgos, ir pārmērīgais uzsvars uz ēšanu. Ar prātu es, protams, varu saprast, ka cilvēkiem, kuri ir atkūlušies no nezin no kurienes, gribas arī kaut ko uzēst, tomēr nespēja vai nevēlēšanās ierīkot atsevišķu ēšanas zonu manī raisa neizpratni. Cilvēku dienas vidū ir patiešām daudz, un tā nu visi tur mīņājas - dažs pielaiko cimdus, cits ošņā aromatizētās sveces un kāds cits pa to laiku spraucas garām ar savu desas luņķi vai karstvīna krūzi. Brr. Ēdienkartes augšgalā Vācijas un Luksemburgas Ziemassvētku tirdziņos ir kartupeļu pankūkas jeb Reibekuchen, kuras cilvēki griež iekšā ar ābolu ievārījumu. Mēs ļāvāmies kārdinājumam un nomēģinājām īpašo vāciešu pudiņu Knödel, kas garšo mazliet pēc baltmaizes un mazliet pēc klimpām, un to pasniedz ar gardu vaniļas mērci un pārkaisītu ar kanēli un cukuru vai pārlietu ar ķīselveidīgu ogu mērci. Skaidrības labad nogaršojām abus - ar ogām mmm, ar kanēli mmmmmm.

Jāsaka, ka viss redzētais un dzirdētais bija ļoti interesants, kaut vai tāpēc, ka tas bija kas jauns. Un tomēr. Tomēr man pietrūka dvēseliskuma šajā krāšņajā pasākumā. Kā noprotu, tradīcijas kopjot, jau gadiem šeit nekas nav īpaši mainīts, un var jau būt, ka tā tam arī ir jābūt, bet manai acij šādi tādi dekorējumi izskatījās jau savu laiku nokalpojuši, dažas idejas sevi izsmēlušas un cilvēki vairāk koncentrējušies uz pirkšanu un patērēšanu, mazāk uz baudīšanu. Komercijas elpa pakausī. Par maz vienkāršības, siltuma un labestības, viss rotē tikai ap mārketingu un merčendaizingu. Eņģeļiem atliek vien skumji noraudzīties uz mums no augšas.

Vēlreiz ievilku nāsīs salkano vīraka dvaku, nopētīju mērkaķu zīmējumus uz bērnu apsēstā karuseļa un sapratu, ka man Ziemassvētki šogad jāmeklē citur.