Ekspedīcija "Z2"

Ziemassvētku sajūtas meklējumi turpinājās jau nākamajā rītā. Jau vairākkārt esmu pieminējusi pilsētiņu Fjandenu (Vianden) un, šķiet, līdz ar tās apciemošanu trešajā adventes svētdienā, tā nu ir kļuvusi par mūsu visbiežāk apmeklēto mazpilsētiņu tūlīt aiz Meršas. Bet brauciens turp pavisam noteikti bija tā vērts, jo šeit viduslaiku gaisotnē ieturētais Ziemassvētku tirdziņš bija ierīkots pašā pilsētas sirdī - pilī, kalna galā. Pa ceļam turp noķērām pirmās mikroskopiskās sniegpārsliņas, aizelsušās abas ar Kristianu uzrāpāmies kalnā, samaksājām 10 eiro par ieeju pilī un ienirām jaukajā, senatnīgajā krāsu un smaržu virpulī. Tirgotāji ar savām lietiņām un mākslas darbiem bija izvietojušies gandrīz pa visu pili, lielākā daļa, protams, lielajā priekštelpā tūlīt pie ieejas, bet citi bija paslēpušies, kur nu kurais - kāds pils virtuvē, cits guļamistabā :)

Savu pastaigu sākām ar rokdarbu apbrīnošanu. Manas mīļās rokdarbnieces, sarosāties - sabildēju jums par prieku kādas sievietes darinājumus no filca. Viņa bija izcakojusi šallītes un sataisījusi veselu kaudzi krāsainu puķīšu, ar kurām bija greznota arī eglīte. Cenas, protams, pasakainas, bet ne par to ir stāsts. Manu sirdi pildīja milzīga sajūsma, jo beidzot biju nonākusi tur, kur lietas tiek pārdotas un uz vietas arī gatavotas ar lielu atdevi, ieliekot katrā nieciņā kripatiņu mīlestības.

Kā nojaušat, bijām iekļuvušas pa taisno dāmu stūrī - blakus puķītēm uzreiz rotaslietas. Fotogrāfijā redzamais vīrietis turpat uz vietas darināja dažāda veida koka kareklīšus, tā kā ikviens interesents varēja vērot meistaru darbībā. Pie nākamā galdiņa sastapām sievieti, kura, izmantojot smakas stieplītes, pagatavojusi filigrānas kaklarotas, rokassprādzes un gredzentiņus. Arī viņa savu tehniku ļoti labprāt demonstrēja visiem neticīgajiem, kuri nevarēja vien beigt brīnīties, kā to visu var dabūt gatavu ar plikām rokām un tamboradatai līdzīgu rīku.

Jāpiebilst, ka lielākā daļa pārdevēju arī bija saposušies īpašās drānās, tādējādi padarot šo senatīgo noskaņu vēl autentiskāku. Nākamajās fotogrāfijās pāris īpaši kolorītas personas. Sievieti ar spoguli satikām pie pils ieejas, kur viņa pārdeva drēbītes elfiem :) Elfiem tāpēc, ka, piemēram, jaciņām uz piedurknēm bija izšūtas koku lapiņas un kapuces tādas garas un spicas, nu gluži kā no pasakām. Ar lielu interesi apstaigāju visu un aptaustīju (kā jau īstenam kinestētiķim pienākas) un priecājos par pārdevējas pacietību un labestību. Pie otrajā fotogrāfijā redzamā puiša izgaršojāmies visādus dikti smalkus sierus un galu galā nopirkām dārgāko sarkanvīnā izturēto sieru savā mūžā. Pašas pēc tam bijām šokētas, bet šā gardā siera strēmele noteikti bija izdoto eiro vērta. Puisis, pēc tautības itālis, izdzirdējis, ka esmu no Latvijas (jā, Kristiana to stāsta visiem, ko satiek) uzreiz atzinās, ka ir bijis Rīgā un ka viņam tur esot paticis. Zinot arī pāris teikumus krievu valodā. Tas savukārt lika smaidīt man, jo krievu valodas zināšanas nudien ir vienīgais, ar ko šeit reizēm varam izcelties. Akcenta dēļ diemžēl man neko citu bez "dobrij ģeņ" no viņa teiktā neizdevās atšifrēt un, šķiet, ka manu "mņe panravilsja pervij" viņš arī nesaprata. Bet tas viss ir sīkums. Trešajā fotogrāfijā Bitīte Maija :) Ieklīdu viņas kambarītī, kamēr Kristiana rikšoja uz bankomātu. Smuki sasveicinājāmies luksemburgiski un, kamēr es pētīju sortimentu, viņa šajā pašā valodā man sacīja, ka var nogaršot medus liķierus (man nav ne jausmas, kā es to sapratu, bet fakts paliek fakts). Turpināju spēlēt līdzi, liķierus garšot negribējās, bet pasmaidīju un viņa sāka man skaitīt, no kā tad nu kurais ir taisīts. Te manas luksemburgiešu valodas zināšanas izbeidzās, tāpēc noklausījos viņas sakāmo, mirkli vēl pariņķoju, nopētīju medus/propolisa lācīšus, kas izskatījās uz mata kā Haribo gumijlācīši, un atvadījos ar glītu merci.

Vēl redzēju vīriņu, kas man mazliet atgādināja rūķi nīgruli :) Viņš pārdeva dažādus puķupodos spraužamus kokgriezumus saistībā ar Ziemassvētkiem - eglītes, eņģelīšus, zvaigznītes. Glīti. Turpinot pastaigu pa pili, manu uzmanību piesaistīja arī kāds pāris, kuri pārdeva siltas čībiņas, zābaciņus, segas un vestītes, visu, bez kā aukstā ziema pat nav iedomājama. Šis pāris darbojās tik vieglā un jaukā harmonijā, ka man atkal bija jāsmaida. Man šķiet, viņi pa abiem pat ziemeļbriedim čības varētu pārdot. Trešo kungu satikām karaliskās ģimenes portretu istabā, kur viņš kopā ar saviem diviem kolēģiem pārdeva dažādu vairāk vai mazāk reliģiska satura literatūru un pirmajiem atnācējiem dalīja dāvanas - arī es, arī es tiku pie sienas kalendāra ar smukām bildītēm! Kristiana ar diviem no viņiem dikti aizpļāpājās, un trešais pa to laiku klusītiņām grabinājās gar termosu un krūzītēm. Es šoreiz par luksemburgieti nolēmu neizlikties un tā vietā lēnā garā nopētīju visus lielhercogus un hercogienes.

Pils virtuvē sastapu visīstāko Ziemassvētku rūķīti - sirmu, sakumpušu kundzīti, kura klusītiņām sēdēja krāsainu dzīpariņu un kamoliņu ielenkumā un pārdeva savus adījumus. Lai arī nespēju iedomāties sevi valkājam kādu no viņas adītajām jaciņām un lai arī zeķītes pēc skata varbūt nebija tik perfektas, kā tās ada mana vecāmāte, tomēr tajās bija daudz mīļuma ieadīts. Sieviņa pat bija noadījusi Jēzus ģimenīti, kas, manuprāt, ir visjaukākā no visām, ko šeit esmu redzējusi (un esmu redzējusi nudien daaaudz, jo bijām īpašā izstādē).

 Ekspedīcijas noslēgumā pārsteigums - krodziņš pils pagrabā. Tēja un gabaliņš ruletes, gremdējoties atmiņās par "Melno sivēnu".

Ja kādreiz brīdi pirms Ziemassvētkiem esat Luksemburgā, netērējiet laiku, ejot uz galvaspilsētas gadatirgu - iespējams tas liks jums vilties - tā vietā aizbrauciet uz Fjandenu un ļaujieties šeit valdošajai noskaņai.