Par kādu ļoti īpašu fotoizstādi

1951. gadā mākslinieka un fotogrāfa Edvarda Štaihena (Edward Steichen) galvā rodas ideja par pasaules mēroga fotoizstādi. Viņš ir pārliecināts, ka fotomāksla ir universāla valoda, ar kuras palīdzību būtu iespējams uzlabot izpratni un iecietību daudzo pasaules tautu vidū. Lai realizētu savu ideju dzīvē, fotogrāfs vēršas gan pie profesionāliem fotogrāfiem, gan amatieriem, lūdzot sūtīt viņam fotogrāfijas, kurās būtu attēlota cilvēku dzīve, sadzīve un vērtības. Šim aicinājumam atsaucās 273 fotogrāfi no 68 valstīm, un Štaihens kopā ar savu asistentu Veinu Milleru (Wayne Miller) no iesūtītajām 4 000 000 000 bildēm atlasa 503, kuras mākslinieki sašķiro 37 tematiskās sadaļās, no kurām primārās ir mīlestība, ticība, cilvēcība, dzimšana, darbs, ģimene, karš un miers. Izstāde iegūst nosaukumu The Family of Man un pirmo reizi ir skatāma 1955. gada 24. janvārī Ņujorkas Modernās mākslas muzejā, kur gūst milzīgu atzinību. Laikā no 1955. līdz 1962. gadam izstādi apmeklē vairāk kā 9 miljoni cilvēku 38 pasaules valstīs, tostarp arī Āfrikā. Izstādes izbraukumu tūre noslēdzas 1966. gadā Luksemburgas Lielhercogistē, kas Štaihena dzimtene. Izstādes laikā fotogrāfs  paziņo, ka ir izraudzījies pastāvīgu mājvietu šai fotodarbu kolekcijai - tai jāpaliek gleznainās Luksemburgas pilsētiņas Klervo (Clervaux) pilī. Mākslinieks mirst 1987. gadā, bet The Family of Man turpina savu dzīvi Klervo, kur tā ir apskatāma vēl šobaltdien. 1989. gadā pēc Parīzes mākslas pazinēju un restauratoru atzinuma saņemšanas tiek pieņemts lēmums atjaunot fotogrāfijas, kas krietni cietušas garo pārbraucienu laikā. Restaurācija kopumā ilgst 2000 stundas, bet rezultāts ir bijis visu pūļu vērts, un deviņdesmito gadu sākumā fotoizstāde piedzīvo savu renesansi Tulūzā, Tokijā un Hirosimā. 1994. gadā fotogrāfijas no jauna tiek izvietotas izremontētās Klervo pils telpās, kuras nu ir kļuvušas par muzeju īpaši šīs izstādes vajadzībām. 2003. gada oktobrī The Family of Man tiek ierakstīta Unesco pasaules mantojuma sarakstā.

Bijām Klervo pilī svētdienas pēcpusdienā. Apmeklētāju bija ļoti maz, tāpēc neviena netraucēti audiogida pavadībā varējām izstaigāt abus pils stāvus un lēnā garā izpētīt visas 503 bildes (nē, tomēr 500 - audiogids stāstīja, ka no kolekcijas ir izņemtas fotogrāfijas, kurās redzama linča tiesa un masu kapi, savukārt bilde ar atombumbu  noņemta uz laiku, lai varētu iekārtot nelielo rokenrola istabiņu, kurā visu laiku dunēja Little Less Conversation un Lollypop). Fotogrāfijas izkārtotas ļoti apdomīgi - atbilstoši tematikai, kas papildināta ar  īpaši piemeklētiem citātiem no svētajiem rakstiem un dažādu rakstnieku un domātāju darbiem, un vienlaikus iezīmējot idejiski un vizuāli plūstošas pārejas no vienas tēmas uz otru. Nav šaubu, ka katram izstādes apmeklētājam starp šīm daudzajām fotogrāfijām izdosies atrast vismaz vienu, kas liks pasmaidīt, vienu, kas saskumdinās un aizkustinās, vienu, kas liks aizdomāties, vienu, no kuras gribēsies novērsties, un vismaz vienu, pie kuras gribēsies atgriezties. Dzīves cikls, cilvēki savos gaišākajos un tumšākajos brīžos, vientulība un kopā būšana, darbs un atpūta, dzīvesgudrības piestrāvots spēks un mirkļa vājums. Uz fotogrāfijām nav norādīts to tapšanas laiks un vieta, bet tas, šķiet, darīts ar nodomu, lai uzsvērtu izstādes ideju - visi esam cilvēki, līdzīgi savā būtībā, un, lai apjaustu dzīvē svarīgāko, piesaiste laikam un telpai nav obligāta.