Par lietussargiem

Bet kas gan ir novembris bez teātra?! Sestdien braucām uz iepriekš aprakstīto Ancien Cinéma, lai noskatītos izrādi angļu valodā ar nosaukumu The Umbrella Plays, kuru iestudējuši 6 amatierteātra The Living Room Project aktieri režisora Martina Dingas vadībā. Izrāde bija veidota sešu nelielu skeču formā, lai parādītu mums, ka lietussargs ne vienmēr ir tikai lietussargs.

Uzvedums bija kā radīts šai mazajai kafejnīcai, jo uz skatuves vienlaikus atradās ne vairāk kā trīs cilvēki un ne vairāk kā divi lietussargi. Skeči bija ļoti atšķirīgi un arī lietussarga loma tajos mainījās. Pirmais stāsts saucās Lost, un uz skatuves tika izspēlēta situācija, kad uz ielas lietus laikā satiekas divi svešinieki, meitene stāv zem lietussarga, čalis mirkst... vārds pa vārdam un pēc brīža abi jau stāv zem vienīgā lietussarga. Vēl pēc pāris minūtēm noskaidrojas, ka puisis savu lietussargu atstājis pie bijušās draudzenes, bet meitene savu nekaunīgi paņēmusi kādā restorānā. Ierunājas sirdsapziņa, un viņa cenšas to nabaga lietussargu "iesmērēt" tikko satiktajam cilvēkam, bet, tā kā viņš no tā atsakās, negaisa laikā tik noderīgais priekšmets tiek aizmests prom un abi stāsta varoņi ietiepīgi stāv lietū, sadevušies rokās un salīst līdz pēdējai vīlītei (un, iespējams, arī angīnai). Otrais skečs ar nosaukumu Bruno bija traģikomisks un necenzēts. Iespaidīgs bija brīdis, kad uz skatuves uznesās čalis uzvalkā, izmētāja pa grīdu papīra lapas un, klapējot tās ar lietussargu (re, arī tam tas noder!), auroja: "Fuck! Goddammn motherfucker! Fukcing fuck! Shit!" Izrādās, stāsta varonim vareni draņķīga diena iegadījusies - viņa mīļotais draugs Bruno ir satinis makšķeri un viņu atstājis, un, it kā ar to vēl nebūtu gana, izdevniecība atteikusies publicēt viņa piecus gadus rakstīto romānu. Tā nu viņš tur plosās pats ar sevi, paralēli slavējot lietu, kurš līst un ļauj viņam justies tieši tik draņķīgi, cik draņķīgi viņš diez vai uzdrīkstētos justies saulainā dienā. Trešā stāsta You and My Umbrella laikā uz ielas satiekas puisis un meitene, kuri pirms kāda laika izšķīrušies, un meičai rokās viņa lietussargs. Tiek izvērsta diskusija par to, kā viņa tā lieto viņa lietussargu un meitene nespēj noticēt, ka viņš tiešām (tiešām, tiešām) neizmantotu blenderi, ja viņa to būtu atstājusi viņa mājās. Pēc tam abi mēģina noskaidrot, uz cik 10 ballu sistēmā katrs no viņiem šobrīd jūtas. Puisis atzīstas, ka jūtas kā četrinieks, bet, uzzinājis, ka meitenes sajūtas ir pielīdzināma septītniekam, mēģina saprast, ko viņš grib vairāk: pateikt šai meitenei, ka joprojām mīl viņu, pagrūst viņu zem mašīnas vai aicināt līdzi uz mājām. Tā nu viņi arī atvadās, un sākas ceturtais un emocionāli spēcīgākais skečs Nice for a Funeral, kura laikā sieviete stāv pie reiz mīlēta vīrieša kapa un, mirkstot lietū, stāsta viņam par savas draudzenes nāvi kojās, par to, kāds bija brīdis, kad viņa uzzināja, ka viņš ir miris, par to, kāds tukšums viņu plosa un plosīs mūžam, un par to, ka tikai saulainas dienas liek domāt par labo, par dzīvību, par turpinājumu. Līst lietus un viņa atvadās. Turpinot drūmo noti, bet jau uz rotaļīgākas nots, sākas piektā izrādīte, kurā redzam uz tilta (krēsla) stāvam meiteni, kas ir gatava tūliņ pat mesties lejā, bet pirms tam vēl risina monologu ar sevi. Viņa spriedelē par to, kā sasniegts zemākais punkts viņas dzīvē, un tad pati to apšauba, bet pēc brīža atkal nolemj, ka šim ir jābūt zemākajam punktam, ja reiz viņa stāv uz tilta margām. Steigā tiek sacerēti atvadu vārdi. Dievam nē, tam viņa netic, - Visumam! Pēkšņi rodas ideja, ka vajadzētu uzrakstīt atvadu vēstuli, un galu galā meitene piefiksē, ka stāv zem lietussarga. Un tad viņai, tautas valodā sakot, "pielec", ka īstenībā jau viņa nemaz negrib mirt, jo kurš gan, izejot no mājas ar domu padarīt galu, ņem līdzi lietussargu! Šajā brīdī uz tilta uzrodas cita meitene, kura, no sava nelāgā noskaņojuma bēgdama, nakts vidū nolēmusi paskraidīt pa rajonu. Visai savdabīga sieviešu dialoga rezultātā arī viņām pašām vairs nav skaidrs, kura kuru paglābusi. Bet viss beidzas labi, un skatītāji ir gatavi pēdējam stāstam. Umbrella Sketch #6 atainota mākslas izstāde. Eksponāts: lietussargs. Satiekas divi augstās mākslas pazinēji, kuri nebeidz slavināt šā mākslas darba funkcionālo askētismu, sirreālisma šķautnes un autora pieeju un oriģinalitāti, un cilvēks-parastais, kurš neizpratnē lūkojas uz striķītī pakārto lietussargu un turpina uzstāt, ka tas taču ir TIKAI lietussargs. Mākslas eksperti ir sašutuši par šādu tumsonību un mēģina tomēr pārliecināt satikto personu, ka tas no tiesas ir mākslas darbs. Diskusija met kūleņu kūleņus, līdz izskan vienkāršs un varbūt pat nedaudz naivs jautājums par to, kāds ir šā veidojuma mērķis. Un tad sāk līt :)

Foto © Martin Dinga

Mēs, kultūristi

Rudenī man vienmēr ir īpaši paticis apmeklēt dažādus kultūras pasākumus. Arī Luksemburgā esam paguvuši nobaudīt mazliet no visa kā. Vienu pēcpusdienu bijām ieklīduši Luksemburgas modernās mākslas muzejā MUDAM. Starp citu, trešdienu vakaros to var apmeklēt bez maksas. Jāatzīstas, ka šis bija manā mūžā pirmais modernās mākslas izstādes apmeklējums, tāpēc par daudz ko man tā arī neizdevās tā pa īstam izbrīnīties, bet atsevišķas idejas šķita gana fifīgas. Piemēram, galds, uz kura sakrāmēti dažnedažādi nejauši (?) izvēlēti priekšmeti, sākot no smalkiem traukiem un beidzot ar... es pat nezinu ko... īsāk sakot, jo uzmanīgāk to galdu vēro, jo vairāk visādu štruntiņu pamani, it kā kāds tos visu laiku liktu klāt. Muzikālie dīvāni bija jauki - viens krāca. No pamuļķīgiem rentgena uzņēmumiem veidotās improvizētas katedrāles vitrāžas lika padomāt par neikdienišķo ikdienišķajā, ko brīžiem nepamanām. Pirmajā acu uzmetienā tās izskatījās pēc visparastākajām vitrāžām, tik pēc tam pamanīju, ka kāds no pārdesmit sīkām bildītēm man rāda kaulainu vidējo pirkstu. Vienā no zālēm bija izvietotas interesantas fotogrāfijas, kurās redzami dažādi cilvēki, kas visi kaut ko dara, bet pēc tā, kas viņiem mugurā, rokās un apkārt, nu nemaz nevar pateikt, kas viņi ir un ar ko nodarbojas. Hmm. Izstaigāju visas zāles ar lielu interesi, apzinoties, ka šī nav tā vieta, kur jūtos kā zivs ūdenī (īpaši musināja sargi, kas cītīgi apstaigā, piemēram, kaudzē samestus un ar krāsas baloniņu nopūstus putuplasta gabalus), bet tajā pašā laikā pielaikojot visas šeit pieejamās dimensijas un perspektīvas. Ja jau, tad jau.

Visbiežāk tomēr ejam uz kino un atkarībā no noskaņojuma izvēlamies vienu no diviem zināmākajiem Luksemburgas kinoteātriem: lielo un jauniešu vidū populāro Utopolis vai krietni mazāko un intīmāko Utopia, kurā repertuārs ir pielāgots īpaši izvēlīgai auditorijai. Kā ierasts, nelaižam garām iespēju noskatīties kādu animācijas filmiņu, bet vēl bez multfilmas par jūrascūkām, kas izglāba pasauli, pa šo laiku ir redzētas vairākas patiešām lieliskas filmas: jaukā un sievišķīgā Julie & Julia, mīļā un patiesā Away We Go un aizkustinošā Le Concert. Biļete maksā ap 8 eiro, bet tiem, kas kāro apmeklēt 3D seansu, jāšķiras no 10 eiro (studentu atlaide ap 1,5 eiro). Repertuārā, protams, ir iekļauti arī franču un vācu kino šedevri, bet lielākoties tomēr ir skatāmas filmas oriģinālajā (angļu) valodā ar subtitriem franču un holandiešu valodās. Visiem labi, kā sacīt jāsaka.


Mūzikas dzīve. To vēl tikai iepazīstu - ir padomā vairāki koncerti, džeza kafejnīcas apmeklējums, simfoniskā orķestra koncerts filharmonijā, gospeļu kora dziedājumi neilgi pirms Ziemassvētkiem un, cerams, vēl kaut kas, tāpēc par šo visu stāstīšu vēlāk. Tomēr pagaidām pieminēšanas vērts noteikti ir koncerts, kuru kopā ar Kristianu apmeklējām pirms pāris dienām. Pilsētiņas Etelbrukas (Ettelbruck) koncertzālē uzstājās kvartets: divi pianisti (tēvs un dēls: Jean & Gary Muller) un divi perkusiju meistari (tēvs un dēls: Michel & Paul Mootz). Visu koncerta laiku es vienkārši nespēju atraut acis no sitamo instrumentu pavēlnieku saimniecības - bungas parastās, bungas neparastās, ksilofoni, šķīvji, klabeklīši, tamburīni, trijstūri, taurītes... pilnīgi jau gaidīju, ka kuru katru brīdi kāds no viņiem izraus ko kabatas arī trijdeksni. Saskaitīju vismaz septiņus dažādu valīšu pārus, kas bija glīti sarindoti uz paliktņa, kura pārklāta ar mīkstu lupatiņu, lai negrab. Pianistus švaki varēja redzēt, aizslēpušies aiz lielajiem klavieru vākiem, toties katram blakus sēdēja pa jaunietim, kurš pāršķīra nošu grāmatiņu, tēvs spēlēja mierīgi un aizrautīgi, bet dēlam bija ļoti dzīva un izteiksmīga mīmika. Viņi nospēlēja četrus skanējuma ziņā ļoti atšķirīgus skaņdarbus, no kuriem pirmais bija Morisa Ravēla gabals Rhapsodie espagnole (ai, Tutū, kā man gribētos uzzināt, ko Tu tajā saklausi - es, šķiet, sadzirdēju spāņu īsteno dabu, to kas  zem stereotipiem par nebeidzamo ugunīgumu un temperamentu, to, kad viņi jūtas vāji un noguruši, un skumīgi un nebūt ne ugunīgi, un beigās to, kā viņi atplaukst, nonākot saskaņā ar sevi un savu valsti, kā uzzied, kā uzdzirkstī, aii... skaisti). Es, protams, ne tuvu nepretendēju uz klasiskās mūzikas ekspertes lomu un varbūt tāpēc otrais skaņdarbs savas disharmonijas dēļ manai ausij bija nebaudāms. Turklāt nezin vai tā autorei Bellai Bartokai īpaši glaimotu fakts, ka man blakus sēdošais kungs šajā koncerta daļā iesnaudās. Pēc starpbrīža klausījāmies Alberta Martinova 2007. gadā sarakstīto kompozīciju Buzz in the Hood. Nezinu, vai nosaukuma radīto asociāciju dēļ vai arī tā tas bija paredzēts, bet es patiešām dzirdēju kukaiņus. Pilnu pļavu kukaiņu. Zummm. Jā, un autors pats bija zālē, jauki. Ak, un pēdējais skaņdarbs bija absolūta pasākuma kulminācija - Geršvina An American in Paris - kurā var saklausīt visus, visus Parīzes ielu trokšņus, sākot no vilcieniem, mašīnām, sastrēgumiem un beidzot ar soļiem, sarunām. Un to visu caurvij liega, rotaļīga melodija, kuru visiem Parīzes mīļiem klausīties ir tik viegli un patīkami. Abas ar Kristianu sēdējām un smaidījām kā maija saulītes. Publika nevarēja vien beigt aplaudēt, līdz kungi padevās un nospēlēja vēl mazu fragmentiņu no Vestsaidas stāsta saldajam ēdienam. Šis koncerts bija kā rūpīgi izmeklēts aperitīvs pirms došanās uz skaisto, apaļo un ļoti izslavēto Luksemburgas filharmoniju. Drīz.

Foto ©  Thomas Mayer, Gerbren.nl, Guy Wolff

Par kūkām un teātri

Pirms divsimt gadiem Luksemburgas gleznainās pilsētiņas Fjandenas centrā tika atvērts kinoteātris Ciné Besseling, kurš priecēja vietējos iedzīvotājus līdz pat 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, kad kādu man nezināmu iemeslu dēļ filmu un skatītāju straume apsīka un kinoteātris bankrotēja.

Ilgu laiku tas tāds pamests un bēdīgs stāvējis, līdz par tā eksistenci uzzināja divi uzņēmīgi poļi (Maciej & Hanna Karczewski), kuri bija ieradušies Luksemburgā apņēmības pilni sākt šeit savu biznesu. Viņi paši stāsta, ka esot vienā mirklī iemīlējuši šo seno ēku, un, apzinoties tās vēsturi un potenciālu, tika nolemts - šeit būs radošā kafejnīca, kas sauksies Ancien Cinéma (senais kinotātris). Kafejnīca durvis vēra vien 2008. gada 11. janvārī, bet tajā jau ir notikušas vairākas izstādes, uzvestas teātra izrādes, nospēlēti daudzi džeza koncerti un noorganizēti poļu un ungāru filmu festivāli. Protams, daudzi no šeit sastopamajiem ir tieši poļu tautības cilvēki, taču ir dzirdamas arī luksemburgiešu, vācu, angļu valoda, jā, un šosestdien arī latviešu, jo mēs abi, klausot ieteikumiem, beidzot ieradāmies aplūkot visu dzirdēto dzīvajā.

Ancien Cinéma interjers ir ieturēts sešdesmito gadu stilā, un gan bāra, gan zāles noformējumam ir izmantotas dažādas kinoteātrī atstātas lietas - mēbeles, rekvizīti. Kino auru pastiprina baltā siena, uz kuras projicē filmas. Lampas virs bāra letes veidotas no vecajiem prožektoriem, pie sienām filmu ruļļi un vinila plates. Pat zīmodziņi, kurus uzspiež uz rokas koncertu un izrāžu apmeklētājiem, izskatās pēc kinofilmas ruļļa. Visapkārt apskatāmas dažādas grāmatas par kino tematiku un milzīgas, melnbaltas pasaulslavenu aktieru fotogrāfijas. Vispār tā vien šķiet, ka pie blakus galdiņa tikko sēdējusi Odrija Hepberna un Čārlijs Čaplins, kuri pie bāra letes saskrējušies ar Merlinu Monro un uz piecām minūtēm izgājuši ārā uzsmēķēt.

Bet viņi visi tūliņ būs atpakaļ, lai nobaudītu kafejnīcas saimnieces cepto burvīgo burkānkūku un iedzertu pa Cappuccino Dolche. Arī liela daļa trauku ir saglabājušie no senseniem laikiem - šķīvīši ar perlamutra krāsas rozītēm, lēzenas tējas tasītes ar zelta maliņu. Zāles centrā izvietota mazmazītiņa skatuvīte, uz kuras atrodas klavieres, šeit tad nu uzstājas mūziķi un aktieri. Arī mēs šajā sestdienas vakarā šeit esam ieklīduši, lai noskatītos teātra izrādi. Biļete uz teātri maksā vien 5 eiro, kuros ietverta lieliska (un nepiesmēķēta) atmosfēra, interesanta un ai-cik-raiba publika, laipna apkalpošana un, kā izrādās, arī glāze vīna uz Ancien Cinéma rēķina uzreiz pēc izrādes. Turpinājums sekos...

Foto (c) Armand Wagner & Ancien Cinéma

Kā latvieši Komisijas komitejas apakškomitejā iekļuva

Ja birokrātijā tu esi iekāpis, tad birokrātiju tev būs taisīt! Jau pirmajā dienā, kad ieradāmies EK, mūsu konsultante (meitene no iepriekšējā prakses perioda) skaidri lika noprast - ja gribat stažieru dzīvi izbaudīt, nekas cits jums, zaķīši, neatliks, kā vien pašiem čakli pastrādāt. Saņēmām visai aptuvenu informāciju par tādu formējumu kā Prakses komiteja (Stage Committee, turpmāk - PK) un apakškomitejām, kuras darbojas iepriekš minētās komitejas uzraudzībā un bīda visas labās un interesantās lietas. Pēc nedēļas jau bija ieplānotas vēlēšanas, kurās jāievēl PK prezidents, viceprezidents, divi kasieri/auditori un sociālā kalendāra veidotāji un jāpierakstās, kādās apakškomitejās gribam darboties. Pirmā doma manā galvā - pa kuru laiku nosirmoja jūra lai to visu pagūst? Pēc tam sāku sava prāta skapīšos un atvilktnītēs cilāt domu par kandidēšanu un PK prezidenta amatu, bet, tā pavisam godīgi apdomājot, ko es īsti no šī laika sagaidu, vadošus un atbildīgus amatus man šajā sarakstā neizdevās saskatīt. Lai gan savus kolēģus praktikantus bijām redzējuši vien pāris reizes un tik tikko apguvuši atsevišķu personāžu vārdus, jau pirmās oficiālās darbadienas beigās cēli slājām uz sanāksmju zāli, kur tad nu notika izdaudzinātās vēlēšanas. Uz prezidenta amatu pieteicās tieši viens kandidāts - zviedru puisis, kurš acīmredzot bija nolēmis izvērst savas valsts prezidentūru arī zemākos līmeņos. Pēc viceprezidenta amata arī īpaša pieprasījuma nebija, savukārt kasierus un kalendāra veidotājus nācās pat atkārtoti lūgt pieteikties. Nokaitēta atmosfēra un psiholoģiskais spiediens - kurš pirmais salūzt, nokļūst komitejā. Par sevi man viss bija skaidrs: vadošos amatos šoreiz nelienu, ar naudu nekādās darīšanās nesaistos un sociālo kalendāru veidot nevaru, jo neesmu vietējā un man nav ne jausmas, kas te notiek un ko citiem ieteikt apmeklēt, bet nez kāpēc biju iedomājusies, ka šeit viss būs citādāk nekā laikos, kad es vēl mācījos pamatskolā un par klases vecāko mūždien kļuva tas, kuram lika klases audzinātāja. Tā nu ar mokām mūsu Prakses komiteja tika sastutēta un vēlēšanas ķeksīša pēc notikušas.

Turpmāk sekoja interesantākais: pieteikšanās  apakškomitejās. Un te tad nu visi varēja izpausties, jo darāmā mums ir vairāk kā saprašanas, un par kvalitāti un kvantitāti gādā ceļojumu, ballīšu, komunikācijas, sporta, valodu, karjeras, labdarības apakškomiteja un koris. Dziedāšanas ideja gan laikam pajuka, jo mēs tādi pagalam nemuzikāli esam novākušies - uz kori pieteicās vien trīs cilvēki, no kuriem neviens nediriģē un diez ko nespēlē. Vislielākā interese par valodu apakškomiteju un ne bez iemesla, jo, kā uzzinājām, ierēdņiem paredzētos valodu kursus mums neredzēt kā savas ausis, tāpēc jādomā pašiem kā internacionalizēties. Esam sabraukuši no malu malām un būtu grēks to neizmantot - tā nu varēsim mācīties vācu, franču, spāņu, portugāļu un angļu valodu. Visā šajā jūklī man pienāca klāt lietuviešu meitene no Eurostat un jautāja, vai es negribētu mācīt latviešu valodu. Viņa vasarā esot bijusi Tūjā un klausījusies latviešu valodu, kura viņai izklausījusies ļoti skaista, un pie sevis nodomājusi, ka gribētu to iemācīties. Liels bija mans pārsteigums un patīkams arī. Sacīju, ka neapsvēru šādu domu, jo diez vai baltu valodas ES kontekstā būtu lielā cieņā, tomēr atzinu ka ideja nav peļama. Sarunājām nākamajā mēnesī tikties un 1:1 kontekstā pamācīties latviešu un lietuviešu valodu. Vēl populāras izrādījās ballīšu un ceļojumu apakškomitejas, kā nekā socializēšanās ir ne mazāk svarīga kā kopīga urbšana un kapāšana. Ceļojumu apakškomitejas uzdevums visas prakses garumā ir rīkot dažādus izbraukumus, kā dzirdēju, ir ideja par Trīri, Mecu, Stasbūru un gan jau vēl kaut ko, kas tiek turēts noslēpumā. Turpinot  pētīt apakškomiteju sarakstu, sapratu, ka cilvēki, kurus no sirds neapskaužu, ir ballīšu komitejas censoņi - viņiem nudien būs ko rauties, jo šīs apakškomitejas darbošanās, protams, neaprobežojas ar ideju par tematisku pasākumu - viņiem jādabū gatavs viss, sākot ar vietas atrašanu, afišu un biļešu drukāšanu un līmēšanu/pārdošanu un beidzot ar telpu dekorēšanu, dzērienu sagādi utt. utjp. Mēs ar savu roveri piepalīdzējām meitenēm izvadāt šņabi un sulas Haloween pasākumam, un ar to pietika, lai saprastu, ka te var darboties tikai tādi ļaudis, kuriem no sirds patīk ballēties. Toties ieguvām šīs apakškomitejas labvēlību un iespēju kādu no nākamajiem pasākumiem apmeklēt bez maksas. He.

Paši pieteicāmies komunikācijas apakškomitejā ar cēlu domu, ka es piedalīšos prakses žurnāla veidošanā, bet Kristaps bakstīs praktikantu mājaslapas Luksemburgas sadaļu. Redzēju iepriekšējā pusgada stažieru veidotos žurnālus, kuri šķita ne vien saistoša lasāmviela, bet arī ļoti kvalitatīva skatāmviela. Rakstus rakstījuši paši praktikanti - viens par braucienu uz Trīri, cits par čehu multenēm, cits par ballītēs pieredzēto. Īsāk sakot, mūza knosās :) Vēl viens mūsu uzdevums prakses beigās būs izveidot Who Is Who grāmatu - tādu kā gadagrāmatu ar visu mūsu bildītēm, ierakstiem un kontaktinformāciju, nu tā daiļi un eleganti. Lai gan mūsu apakškomitejai ir bijušas vien divas sanāksmes, kuru laikā esam guvuši visai aptuvenu nojausmu par to, kas mums drīzumā būtu jāizdara, mūsu kontā jau ir īsts birokrātijas stāstiņš par to, kā mēs mēģinājām sev e-pasta kontu uz europa.eu bāzes izveidot. Džeks, kurš piekrita šo nokārtot, bija sarakstījis vēstuļu kalnus un apzvanījis nez cik cilvēkus, sākot ar prakses koordinatori un beidzot ar IT dienesta guru, mēģinot noskaidrot, kurš var šādu kontu mums piešķirt. Pēc trim dienām saņēmām ziņu, ka viņš padodas un būs mums jāiztiek ar gmail e-pastu. Smieklīgi. Tā, nu kas tad vēl? Karjeras apakškomiteja, kā nopratu, februārī rīkos tādas kā karjeras dienas. Kristaps un vēl viens čalis pieteicās sporta apakškomitejā - nav ne jausmas, ko viņi tur darīs, bet, tā kā gan Komisijas, gan EIB telpās ir dažādas sporta telpas un pričendāļi, gan jau sagudros kādu atrakciju arī mums pārējiem, mēbeļu deldētājiem.

Katrai apakškomitejai ir iedalīts noteikts budžets, kura izmantošanu tad nu arī pārraudzīs mūsu PK auditori. Turklāt runa jau te nav par izdevumiem vien, daļai apakškomiteju ir jādomā arī par to, kā gūt peļņu. Apmēram 10% no tā, ko mums pa visiem būs izdevies nopelnīt, tiks pārskaita labdarības apakškomitejai, kura izmantos šos un pašu spēkiem sagādātos līdzekļus, lai atbalstītu kādu cēlu projektu - izraktu aku kādā Āfrikas ciematiņā, aizsūtītu humānās palīdzības sūtījumu trūkuma cietējiem utt. Manuprāt, lieliska ideja. Otrs mērķis, kuram pa visiem krāsim naudiņu, būs ceļojums prakses beigās. Jāsavāc tik daudz (vai jābrauc tik netālu), lai nevienam par to nekas nebūtu jāmaksā. Tā kā motivācija darboties neapšaubāmi ir, tikai aktuāls joprojām ir sākotnējais jautājums - pa kuru laiku? Jo laika ir maz, bet ideju kļūst tikai vairāk. Lai gan... labi, ka nav otrādi un ideju skaits nesamazinās apgriezti proporcionāli laikam, ko tām veltām.

Kā ciemojas luksemburgieši

Paši gan ne reizi vēl neesam gājuši ciemos, toties esam vienmēr laipni aicināti piedalīties, kad pie Kristianas kāds ciemojas. Epizodiski esam parēgojušies divos saviesīgos pasākumos - diskusiju vakarā un ģimenes pusdienās. Spriežot pēc garajām telefonsarunām un biežajiem pasākumu apmeklējumiem, Kristianai nudien ir daudz draugu un paziņu, liela daļa no tiem ārsti, mākslinieki, pasniedzēji un citu, brīžiem nenosakāmu inteliģences strāvojumu pārstāvji. Ar daudziem no šiem cilvēkiem viņa ir pazīstama jau ļoti sen un gadus divdesmit viņi reizi divos mēnešos satiekas pie kāda mājās, lai papļāpātu par aktuālo. Tovakar viesi pulcējās pie Kristianas, un es ar interesi gaidīju ierodamies viesus, jo mūsmājās jau bija uztapušas divas smaržīgas kūkas un uz gala sarindotas vīna glāzes, izskatījās vareni smalki. Visi seši viesi ieradās ļoti laicīgi un man par pārsteigumu - tukšām rokām. Un vēl lielāku izbrīnu manī izraisīja tas, ka visi kā viens iebrida pa taisno dzīvojamā istabā, nenovelkot apavus. Biju dziļi satriekta, kā viņi tā atļaujas tik skaistā, sakoptā mājā, uz gaišām dēļu grīdām! Grūti teikt, kāds tam ir iemesls, bet visi rīkojās pilnīgi vienādi. Pārmijām pāris pieklājības frāzes angļu valodā, iemalkojām vīnu - viesi visādus tur baltos un sarkanos, mēs svaigi spiesto vīnu Federweisser (ļoti maigs un vīna nedzērājiem pievārējams). Pēc brīža atklājās, ka tukšām rokām viesi nav vis ieradušies - viens atnesis grāmatu, otrs piešķir draugiem ielūgumus uz izstādi, vēl kāds dala reklāmas bukletus par kaut kādu kara filmu - īsāk sakot, katrs izpaužas savā jomā, bet ēd un dzer tikai namamātes sarūpēto. Turklāt cilvēks, kurš attiecīgajā reizē viesus uzņem, izvēlas arī vienu konkrētu diskusijas tematu. Tas man šķita pagalam dīvaini, jo nespēju iedomāties sevi nododamies šādai nodarbei kopā ar saviem draugiem, bet, spriežot pēc sarunu karstuma, ir cilvēki, kas no tā gūst neviltotu intelektuālu baudījumu. Kristianas izvēlētā tēma bija "Obamam piešķirtā Nobela miera prēmija" - gana plašs temats, lai aizrunātos līdz pat premjerministra apakšbiksēm, un, spriežot, pēc skaļajiem smiekliem, ko dzirdējām no sava augšstāva kambarīša, viņi nudien bija aizdiskutējušies krietni tālāk par mieru uz zemes :)

Ģimenes pusdienas arī bija interesantas. Sapulcēšanās iemesls bija Visu svēto diena (1. novembris), kas šeit, Luksemburgā, ir oficiāla brīvdiena. No rīta cilvēki ģimenes lokā dodas uz mesi baznīcā, aizlūdz par mirušajiem tuviniekiem, un pēc tam dodas uz kapiem, noliek ziedus, satiekas ar sen neredzētiem attālākiem radiem utt. Kopumā ļoti atgādina mūsu kapu svētkus. Pēc tam visi dodas uz mājām pie tā radinieka, kurš vistuvāk dzīvo - šoreiz visi viesojās pie Kristianas, kura tuvējos kapos guldījusi abus savus vecākus un vienu no māsām. Kā viņa pastāstīja, šīs pusdienas esot jau kļuvušas par ilggadēju rituālu - visi izbadējušies pārrodas no kapiem un metas virsū Raclette panniņai. Protams, nenoaujot apavus. Viesi šoreiz ieradās ar cienastiem, bet viss, šķiet, bija iepriekš saskaņots - Kristianas māsa atveda otru panniņu, lai visiem 15 cilvēkiem pietiktu vietas, kur gatavot, māsasdēls mednieks atveda pašdarinātu salami desu un tēva māsa (kas nenosauca savu vārdu, bet teica, ka ir Tante) atveda trīs kārdinoša izskata ogu pīrāgus, kuri galu galā izrādījās skābi pēc vella un par laimi tika pasniegti kopā ar putukrējumu. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka Raclette ir viens lielisks izgudrojums, jo visa tā čubināšanās ar panniņām un ēdamo rada mājīguma sajūtu. Vienīgais, kurš par šo no laika gala neesot bijis sajūsmā, ir Tantes vīrs, kurš ir tik tālu izlaidies, ka nekad mūžā neko sev neesot gatavojis, līdz ar to siera kausēšana, speķa čurkstināšana un kartupeļu mizošana viņam vienkārši nav saprotama. Mīlīgi, ka sieva bija kastītē atvedusi līdzi gaļiņu, ko vīra kungam uz plīts uzsildīt. Jaunā paaudze toties ļoti progresīva. Mirušās māsas ģimenē ir četri bērni, visi tik atšķirīgi viens no otra: vecākais dēls mednieks un mežsargs, vecākā meita restorānu menedžere un vīnu pazinēja, jaunākā meita māksliniece un brīvdomātāja no papēžiem līdz matu galiņiem un jaunākais dēls vājprātā nopietns un stingri apņēmies kļūt par... (hmm, kā to nez sauc?) nu par vīru, kas skatās radarā, lai lidmašīnas nesaskrienas un laikā paceļas/nolaižas. Otrai māsai divi dēli, abi, šķiet, vēl pamatskolas vecumā. Baigie ziķeri. Vecākais bez jebkādiem kompleksiem noprasīja mums, kā mums patīk Luksemburga, vai latvieši ir bagāti vai nabadzīgi, ar ko mēs piesaistām tūristus. Interesanti bija arī uzzināt, ka, viņaprāt, latvieši ātri lasa, jo pie mums visas filmas rāda ar subtitriem :) Vēl viņš bija sajūsmā par to, ka mēs pazīstam krievu alfabēta burtus. Jaunākais puišelis nebija piedabūnams jel ko pateikt angliski, bet Kristianai viņš pēc tam esot teicis, ka tas ir baigi forši, ka mēs runājam angliski, jo viņam riebjoties franču valoda un neesot skaidrs, kāpēc visi kā sasviluši to mācās. Vecākās paaudzes pārstāvji savukārt šeit angļu valodu nezin, jo viņu laikos tā netika mācīta un, ja godīgi, viņi bez tās var arī iztikt. Protams, arī todien visi savā starpā sarunājās luksemburgiešu valodā, un, kad Kristiana sāka par to atvainoties un pie galda bija uzradies portatīvais dators ar bildēm no medībām, jutu, ka nupat ir laiks tīt makšķeri. Čalošana dzīvojamā istabā turpinājās un pamazām izplatījās pa visu māju, jo kādā stūrī tika apspriestas aerobikas nodarbības, citā turpinājās diskusijas par mežacūkām un vēl kaut kur klusītiņām kaldināti plāni Kristianas dzimšanas dienas svinībām. Un, lai gan es viņu valodā protu tikai sasveicināties un atvadīties un ne tuvu nespēju sekot sarunām, man vienalga radās tāda laba sajūta, ka šiem cilvēkiem, lai cik atšķirīgi arī viņi nebūtu, kopā ir interesanti.

Aiz robežas

Sestdien bijām Trīrē (Trier) - Vācijas vecākajā pilsētā, kas šogad svin savu apaļo 2000. jubileju. Daudz tūristu, vēl vairāk luksemburgiešu, kas atbraukuši iepirkties, ēkas ar vēsturi, lielas autostāvvietas, vismaz par trešdaļu lētāka pārtika, rindām itāļu ēstuvju (milzīga, garda lazanja un debešķīgs pistāciju saldējums), skaists doms, domīgi eņģeļi valdnieku un garīdznieku kapenēs, pastkartes par 30 eirocentiem, baznīcas zvanu koncerts bez piecpadsmit piecos, hipnotizējošs rotaļlietu veikaliņš, sarkanas klintis, laiviņas Mozelē un pirmās Ziemassvētku vēsmas grāmatnīcās un sīkbodītēs.

Septiņas pilis

Geocaching Luksemburgā? Protams! Brīvdienās šad tad saorganizējamies arī kādai 'slēpņošanas' (LZA ieteikts termins) ekspedīcijai. Pagaidām izskatās, ka šeit cilvēkiem ļoti patīk veidot multi-slēpņus. Tas nozīmē, ka katram, kurš vēlas atrast galaslēpni, no sākuma ir jāpaviesojas vairākās citās vietās vai jāaplūko kādi konkrēti objekti, kuru tuvumā visbiežāk kaut kas ir jāsaskaita vai jāatrod, lai iegūtu tālākas norādes. Esam vairākus šādus jau atraduši, un jāsaka, ka vilšanos līdz šim piedzīvojuši neesam - norādes ir precīzas, paslēptuves lielākoties tradicionālas, lai gan pa ceļam ir gadījies redzēt arī pāris visai atjautīgus risinājumus, piemēram, sainīti putnubūrī :) Jau pirmajā reizē, pētot kartē atzīmētos slēpņus (kuru skaits mazajā Luksemburgā, starp citu, pārsniedz 500), pamanīju multi-slēpni ar nosaukumu Vallée des sept châteaux un atcerējos, ka redzēju norādi ar šādu pašu nosaukumu pa ceļam uz Meršu. Parokot dziļāk, atklājās, ka uz norādes rakstītais ir balta patiesība - netālu no mūsu mājvietas sākas ieleja, kurā 15 km posmā ir apskatāmas septiņas pilis. Kaut kas neticams - braucam lūkoties!


Mersch
Turpinājumā mazliet ieskicēšu mūsu viesošanos pie katras no pilīm secībā, kādā tās apmeklējām. Tā kā dzīvojam Meršā, nebija šaubu, ka tūri sāksim tieši ar Meršas pili, kurā jau pāris dienas iepriekš bijām paviesojušies, lai piereģistrētos vietējā pašvaldībā. Vispār lielākajā daļā pilsētiņu, kuras var lepoties ar savu pili, pašvaldības telpas ir izvietotas tieši pilī vai tās piebūvē. Smalki. Meršas pils ir viena no daudzajām, kuras ir sakoptas, atjaunotas un padarītas iederīgas pilsētas ainavā, tomēr atsevišķas detaļas ir saglabājušās, līdz ar to celtne savu senatnīgumu nav zaudējusi - robustais bruģis, plašā vārtu mute, klusā aka pagalma viducī un zaļie sūnas ielāpi liek domām klejot nesniedzamā pagātnē. Tālajā 14. gadsimtā pili esot ieskāvis 20 m augsts aizsargvalnis - taisni neticas. Pavisam netālu no pils mīt arī Meršas simbols un sargs, samērā miermīlīga paskata pūķis, kuru apciemojām, lai saskaitītu pīķus uz viņa kakla. Sadraudzējāmies.

Koerich

Šī pils, kā redzams, nav apdzīvota. Lai gan tas varētu būt pārsteidzīgs secinājums - drīzāk būtu jāsaka, ka  tajā nav ūdens, elektrības, apkures un ir visai pašvaki arī ar jumtu, bet nekad jau nevar zināt, kurš par savu izvēlas tieši šādu rezidenci. Spriežot pēc aprakstiem, pils ne reizi vien ir nonākusi tādu valdnieku nagos, kuri metušies to pārbūvēt - viens gribējis sev romāniku, nākamais par tīkamu atzinis renesansi, citam pie sirds gājušas barokālās līnijas. Nez ko viņi visi teiktu, redzot, kas no tās nabaga būves ir palicis pāri tagad. Pils pagrabi joprojām esot salīdzinoši labi saglabājušies, un nožogojums visapkārt liecina par to, ka kāds vēl kaut ko cer tur izrakt. Mēs aprikšojām apkārt pilij, saskaitījām sev interesējošos logus un drīz jau bijām ceļā pēc tīkotās kārbiņas, kura bija viltīgi nobēdzināta  netālu esošajā mežā. Slēpjoties zem lietussarga, izbradājāmies pa smaržīgām lapu kaudzēm un dažs labs, tēlojot kalnu antilopi un ložņājot pa klintīm, nedaudz sasmērēja drēbes. Gatavs! Varam doties tālāk.

Septfontaines
Ierodoties Septiņu strūklaku pilsētiņā (Sept fontaines), jau esmu pielipusi pie mašīnas stikla, mēģinot saskatīt kalna virsotni un murmulējot "kaut nu mums būtu jākāpj augšā..." Atrodam slēpņošanai vajadzīgos gada skaitļus, atņemam, sareizinām utt. un patiešām dodamies augšup, turklāt pa vismazāko un noslēpumaināko taciņu/kāpnītēm, kādu vien varēju uz ātro ieraudzīt. Aizelsušies (nu labi, to es tā kā vairāk par sevi), bet augšā esam. Mūsu priekšā pils - ieslēgta aiz smagiem, aprūsējušiem vārtiem ar nepārprotamu uzrakstu Prive, mežonīgi ieaugusi kokos, krūmos un manāmi sakautrējusies. Skaidrs, ka kāds to ir iegādājies, bet žēl, ka vēl nav paguvis/gribējis neko tās labā darīt. Pasnaikstījušies gar pili, dodamies augšup un nonākam... mežā. Tādā kā pasakās - brienam pa zaļiem, mīkstiem sūnu paklājiem caur kokiem taisniem un vienādiem, kļavu lapu kamoliem veļoties un smilšakmens alu acīm mūsos cieši veroties. Gandrīz kā dzejā, jā, tieši tik skaisti tur bija. Meklētā kārbiņa nu ir rokā, pirms aizbraukšanas vēl izpētām pilsētiņas plānu, lai zinātu, kur aplūkojamas tās zīmīgās septiņas strūklakas, kad nākamreiz atbrauksim ciemos. Lai gan esam šeit iemaldījušies sestdienas pēcpusdienā, pilsēta ir tukša kā izslaucīta - tik vien kā divi traktoristi uz stūra klačojas un krancītis savā nodabā grauž plastmasas pudeli. Laikam jau visi ietur garās pusdienas ģimenes lokā. Runājot par pusdienām, mūsu ekspedīcijai ir pievienojies vēl viens runīgs kompanjons - Kristapa vēders. Tā nu man nākas nosolīties, ka nākamā būs šodien pēdējā pils.

Ansemburg

Ansemburgā īstenībā ir divas pilis - jaunā un vecā. Veco pili apdzīvo Anseburgas grāfa ģimene, tāpēc tā interesentiem ir apskatāma tikai no tālienes, savukārt jaunā pils, lai arī skaitās privātīpašums, ir pieejama apskatei. Šo ēku visai pabriesmīgā stāvoklī pirms kāda laika esot iegādājušies japāņi, kas tur visu pamazām seved kārtībā, ir atvēruši viesu namu un restorānu, iekopj dārzu un savā nodabā saimnieko. Luksemburgieši par nav diez kādā sajūsmā, jo nesaskata neko glaimojošu tajā, ka viņu vēstures liecību ir pārpirkuši tik attālās austrumu kultūras pārstāji un pārveido to pa savam. Pili no iekšpuses neaplūkojām, bet ārpuse manai acij izskatījās ļoti eiropeiska. Apstādījumi dārzā gan ir veidoti labirinta formā, bet hieroglifus un geišas nekur nemanījām, tā kā varbūt bažām nav pamata. Mērķa vārdā devāmies atkal kārtējā mežā, nojaušot, ka kaut kur būs jāsaskaita pakāpieni. Sekojot navigatora norādēm, strauji tuvojāmies savam galamērķim, bet man sāka rasties pamatotas aizdomas, ka esam kaut ko nojaukuši savos aprēķinos, jo šajā krūmājā pilnīgi nekas neliecināja par kāpņu tuvošanos. Un te pēkšņi - bladāc! Mūsu priekšā kalna galā neliela, novārtā pamesta kapella, līdz kurai ved vesels lērums pa pusei zālēs ieaugušu pakāpienu. Sirreāla aina, lielākoties tāpēc, ka tik mežonīga. Pārsteigums bija tik pamatīgs, ka dabūju pārskatīt tos sešdesmit-cik-tur pakāpienus divreiz. 

Hollenfels
Ceļojumu pa pilīm turpinājām nākamajā dienā, un šoreiz mums ļoti labprāt pievienojās arī Kristiana, kura pavisam noteikti gribēja redzēt, kas tie par apslēptiem dārgumiem, ko tik aizrautīgi medījam. Laiks bija vienkārši pasakains, un pirmā pietura Hollenfelas pils. Tā kā mums līdzi bija savs gids, drīz vien uzzinājām, ka šo pili bieži apdzīvo skolēni, kuri brīvdienās nāk šurp mācīties dabas gudrības. O, jā, kur nu vēl labāku vietu par šo - "karaliskas" mācībtelpas un daba praktiskai izpētei visā savā krāšņumā tepat, pārdesmit metrus zemāk. Pils, protams, uzstutēta kārtējā kalna galā, un tās pagalms atgādina milzīgu skatu laukumu. Aizejot līdz kādam no stūrim un nostājoties pie margām, uz mirkli rodas sajūta, ka ieskaties sejā pašam rudenim. Tika daudz krāsu, nokrāsu, toņu un toņkārtu - viss no maigi pelēka līdz dzirkstoši sarkanam. Arī vecā aka joprojām nav aizbērta, tikai pārklāta ar režģi, kuru todien bija apsēdušas bizbizmārītes. Izskatījās, ka šīm salidojums, tik daudz un dažādas tās tur bija sapulcējušās - oranžas ar melniem punktiņiem, melnas ar oranžiem, dzeltenīgas un pavisam punktainas - vesels lērums! Vēl mirkli papriecājāmies par dabas sagādātajiem pārsteigumiem un devāmies meklēt savu dārgumu lādi. Pēc labi un operatīvi padarīta darbiņa turpat, mežā uz akmeņiem, uzgrauzām pa vafelei un iestrēbām piparmētru tēju. Idille. Pirmo reizi mūžā dabā redzēju to augu, kuru parasti zīmē uz Ziemassvētku kartiņām - tādu zaļu ar šķautņainām lapām un sarkanām odziņām. Šim te ogu vēl nebija, bet Kristiana pastāstīja, ka vietās, kur šie augi ir vairumā, bieži vien esot sastopami apdulluši zvēri. Tajās ogās, kā izrādās, esot kaut kas alkoholam līdzīgs, un dzīvnieki tās saēdas un apreibst. Vispār diez kas nebūtu saskrieties ar pohainu alni vai pārlieku lustīgu vāveri.

Schoenfels

Nākamā pils mūsu sarakstā ir īpaša ar to, ka ir vismazākā (tikai 21 m augsta), jaunākā (19. gs) un lepni nes "skaistās" vārdu. Diemžēl jāsaka, ka par ēkas kādreizējo skaistumu šobrīd liecina vien tās slaidais apveids un šķelmīgie tornīši - viss pārējais liek tikai apcerēt visu, kas reiz bijis, bet nu ir gaisis. Apmetums krietni cietis, logi vietām izdauzīti, apkārtne salīdzinoši aizlaista. Ļoti gribētos cerēt, ka šai pilij arī atradīsies kāds praktisks pielietojums - lai gan ar ārkārtīgi diženu vēsturi šī celtne nevar lepoties, tā tomēr ir tieši tik glīta un cēla, lai gribētos to atdzīvināt. Šķiet, slēpņa autorus šīs pils apkārtne nebija īpaši iedvesmojuši, jo veicamais uzdevums bija īss un vienkāršs, un pati kārbiņa paslēpta pavisam netālu no pils. Izbridām zāli un rokā bija. Tiesa gan, man vēl būtu gribējies uzkāpt kaut kur pārdesmit metrus augstāk, lai aplūkotu šo pili no augšas, un gan jau tas arī būtu iespējams, tomēr izlēmām doties tālāk.

Pettingen
Lūk, arī pēdējā no septiņām pilīm. Petingenas pils patiesībā nav starp tām septiņām, kuras atrodamas Septiņu piļu ielejā, bet, tā kā Ansemburgas vecā pils apmeklētājiem nav pieejama, mēs tās vietā apciemojām Kristianas vismīļāko pili, kura atrodas pavisam netālu no Meršas. Šī pils ir ievērojama ar to, ka tā ir uzskatāma par valstī vislabāk saglabāto nocietinājumu ar visu mūri. Šī ēka apzināti netiek restaurēta vai celta pa jaunam - dažādībai. Protams, ir aizrežģota aka, atjaunots jumta segums un izveidotas jaunas koka kāpnītes un citas uzpariktes, bet mūri netiek aiztikti. Pils iekšpagalmu, ja to tā var saukt, klāj zaļa zāle, un laukuma vidū ir uzmontēta neliela skatuvīte, uz kuras vasarā nelielā skatītāju/klausītāju lokā notiekot brīvdabas teātri, koncerti u.tml. Es patiešām labprāt kādu no tiem apmeklētu, jo šeit vienkārši ir patīkami atrasties. Un es saprotu, kāpēc no visām Luksemburgas pilīm tieši šī ir Kristianas favorīte - lai gan šī pils ir tāda pati mūra ēka kā vairums citu, tai nepiemīt ierastais smagums. Un smagums, kā reiz, ir tā lieta, kura Luksemburgai nu nemaz nepiestāv. Tikai kalni un lejas - lejup viegli, augšup, cerams, vēl vieglāk.

Ar tukšu vēderu veikalā ienākt aizliegts

Turpinot par ēšanas tēmu, varu droši apgalvot, ka latvietis Luksemburgā badā nenobeigsies - produkti lielākoties ir pazīstami un izvēle veikalos ir pietiekami liela, lai katrs atrastu ko sev pa prātam. Mēs visbiežāk pēc iekdienišķās piena pakas, siera un jogurtiem dodamies uz lielveikalu Match, kas atrodas 7 min attālumā no mūsu mājām, lielveikalā Topaze. Salīdzinājumam tiem, kas ir bijuši Ventspilī - Topaze ir kā mūsu Tobago, tikai nedaudz lielāks un pilnāks, un Match kā Rimi. Pirmo reizi, kad tur iegāju, nodomāju, ka labi vien ir, ka man tik daudz būs jāstrādā, citādāk es to vien darītu kā klīstu pa pārtikas nodaļu un cauram dienām ēstu. Vizuāli ļoti kārdinoši piena produkti, smaržīgi augļi, čupām salātu, dabīgais tas un bioloģiskais vēl kaut kas... Luksemburgas iedzīvotāji ļoti spiež uz veselīgo dzīvesveidu, bet tā piekopšana diemžēl maksā uz pusi dārgāk kā dzīvesveids-parastais.

Ir mazliet savādi redzēt plauktos čupām vietējo ražotāju produktu - pēc pieraduma skatos  uzrakstus uz iepakojumiem, un lielākoties to vien atrodu kā "Luxembourg" vai "Deutschland", vai kādreiz "France", vai neatrodu neko - arī tie ir vietējie. Un man tas šķiet patiešām labi un jauki, turklāt šejienieši ārkārtīgi lepojas ar savas valsts produkciju un lielākoties izvēlas tieši to. Arī mēs mēģinām nobaudīt vietējos labumus, lai gūtu iespaidu par valsti, kurā uz brīdi esam apmetušies. Par manu favorītu ātri vien kļuva dažādie Luksemburgas uzņēmuma Luxlait* ražotie biezpiena deserti, kas pēc konsistences un izpildījuma nedaudz atgādina Latvijā pieejamos Fantasy, bet nav tik ķīmiski un garšo burvīgi. Ik dienu pa vienam biezpiena sieriņa vietā :) To es tā saku tagad, kad ir pagājis mēnesis un esam jau paguvuši nedaudz paeksperimentēt, savukārt pirmās pāris nedēļās pagāja, kursējot gar veikalu plauktiem un meklējot kaut cik pazīstamus produktus, lai papildus citiem piedzīvojumiem neieķēpātos vēl arī kādā gremošanas sistēmas neražā. Sev par lielu pārsteigumu esam šeit atraduši auzu pārslas, skābo krējumu un dikti garšīgas cepamās desiņas. Ja jānosauc kāds no mums ierastajiem pārtikas produktiem, kurus esam šeit meklējuši un neesam atraduši, tad uzreiz nāk prātā biezpiens, lai gan zinu, ka tam te ir jābūt, jo izlasīju Luxlait mājas lapā, ka ir viņiem cottage cheese - acīmredzot neesam pietiekami uzcītīgi meklējuši. Arī tēju izvēle nespecializētajos veikalos šķita gaužām trūcīga, par man tīkamajiem švakajiem paciņu kapučino vispār nerunājot. Bet, lai nu kā šeit nav, bet rupjmaizes un saldskābmaizes te pavisam noteikti nav. Jāsaka, ka tieši Luksemburgas maize man pagaidām ir sagādājusi vislielāko vilšanos, jo tādu patiešām garšīgu tā arī līdz šim neesam atraduši. Baltmaize te ir galīgi nekāda, praktiski bezgaršīga. Ja nu gribas ar garšu, tad esiet laipni lūgti pameklēt plauktā zem cepumiem, tur būs supersaldas amerikāņu hamburgermaizītes, kuras var glabāt (vai manu vai) vairākus mēnešus. Nogaršojām vietējo saldskābmaizi kaut ko, kas izskatījās pēc garšīgas saldskābmaizes, bet arī tā atsita salmus - nu nav garšas! Kristiana reizēm no sava iecienītā ultradārgā veikala Cactus atved graudu maizi - nu tā tāda kā karašiņa ar sēkliņām, nekāda vaina, tikai ātri sacietē. Bet vispār, spriežot pēc novērojumiem, cilvēki šeit īpaši daudz maizi nepatērē, varbūt tāpēc arī nemaz nav pamanījuši, ka diez kas no tās nav. Katrā ziņā mūsu atvesto "Lāču" maizīti ar augļiem Kristiana notiesāja ar lielu baudu un nevarēja vien beigt slavēt, tieši tāpat kā zefīru "Maigums" un poraino "Laimas" šokolādi :) Un man ir prieks, un es lepojos.

_________________
* Līdzīgi kā Ventspilī dažādus nosaukumus atvasina no pilsētas vārda - Ventbetons, Ventamonjaks, Ventbunkers -, tā arī šeit daudzos nosaukumos parādās Lux. Piemēram, jau minētais Luxlait būtu "Luksemburgas piens", savukārt mūsu vannasistabā ir DuschoLux :)

Lappuse no gardēža dienasgrāmatas

Luksemburgieši mēdz jokot, ka tik mazai nācijai kā viņi nav vajadzības attīstīt kādu unikālu ēšanas kultūru un pilnīgi pietiek ar labāko, ko viņi līdz šim pārņēmuši no kaimiņiem francūžiem un vāciešiem un pagatavo pa savam. Pirmo šeit nodzīvoto nedēļu laikā esam paguvuši nobaudīt ne vienu vien līdz šim nenomēģinātu ēdienu un novērot kādu jaunu ēdiena pagatavošanas veidu. Pirmkārt, pieminēšanas vērts ir fakts, ka esmu uzzinājusi, kā supergaršīgi pagatavot lapu salātus. Recepte gan esot grieķu izcelsmes un man tīkamās garšas noslēpums slēpjas pareizā olīveļļas, bakzamiko un dažādu garšvielu proporcijā, bet, kolīdz nogaršoju, man kļuva skaidrs, kāpēc šajās mājās vienmēr ir pilns ledusskapis ar salātiem. Protams, ja neskaita to, ka pagalmā dzīvo trusis :)

Quiche Lorraine
Viens no franču virtuves ēdieniem, ko mums pagatavoja Kristiana, saucas Quiche Lorraine (pirmais vārds izrunājas kā "kiš" - man šķiet bezgala mīlīgi) un pie mums, Latvijā, to visdrīzāk dēvētu vienkārši par sāļo kūku. Ļoti vienkāršiem vārdiem sakot, tas ir kā picas un speķa pīrādziņu apvienojums. Veidnē ieklāj kārtaino mīkliņu, kuru var gan gatavot pats, gan nopirkt jau gatavu, tas atkarīgs no tā, cik nu kuram ir laika un pacietības. Tad pa virsu ber mazliet apceptu  cauraugušu gaļiņu un (man par šausmām) sīpolus, tam pa virsu lai daudz sarīvēta siera. Mūsu gadījumā tas bija viens no rūgtenajiem Šveices sieriem - iederējās ļoti labi. Pa virsu tam visam pārlej olu, kas sakulta ar sāli un pipariem. Tikai neatceros, vai tā ola bija jālej uzreiz vai maķenīt vēlāk, bet to es noskaidrošu. Cep kādas 40 minūtes, uztaisa milzīgu bļodu ar jau iepriekš minētajiem salātiem un triec ribās, ka nemetas. Pēc garas pastaigas pa kalniem un pa lejām garšoja vienkārši brīnišķīgi, un pat sīpolu klātesamība nespēja šo mirkli sabojāt.

Raclette 
Šis pat nav ēdiens - tas ir vesels pasākums. Raclette dzimtene ir Šveice, un šādi, pirmkārt, sauc vidēji cietu un visai sāļu sieru un, otrkārt, procesu, kura laikā ēdiens tiek gatavots uz mazām panniņām, kuras liek iekš/uz  nelielas krāsniņas, ko parasti novieto galda vidū, lai visi tiek klāt un var gatavot vienlaicīgi. Patiesībā tam, ko  šādi gatavo, likumi nav rakstīti - tas var būt jebkas, ko labprāt ēdat un kas nekļūst pilnīgi nebaudāms ceptā  veidā. Uz mūsu vakariņu galda bija: 2 veida Raclette sieri (šveiciešu garšo labāk ar augļiem, franču - ar gaļu), olas, vārīti kartupeļi, sīki sagriezts speķītis, ananāsi, marinēti gurķīši un neizpaliekošā salātbļoda. Varētu šķist, ka tā ir visīstākā laika nosišana un ka daudz ātrāk būtu samest uz normāla izmēra pannas olas, kartupeļus, gaļu, izkausēt sieru, sadalīt pa porcijām un lieta darīta. Iespējams, ka tā arī ir, bet nesteidzīgiem brīvdienu vakariem šī ir vienkārši perfekta nodarbe, jo tai ir daudz plusu: 1) nevienam nav jāgatavo, jo to dara visi 2) sēžot pie galda un krāmējoties ar tām mazajām panniņām, rodas ļoti omulīga atmosfēra 3) katrs var pagatavot, ko un kā vēlas 4) kamēr ēd vienu gardumu, gatavojas jau nākamais, kurš nebūs atdzisis, kamēr pļāpā ar draugiem utt. utjp. Cilvēkiem, kuri cenšas apgūt rietumu nesteidzīgo dzīvesveidu (piemēram, man) Raclette būtu jāiekļauj obligātajā dienaskārtībā vismaz reizi nedēļā. Un varu iedomāties, cik jautri ir šādi kopīgas rosīšanās vakari kopā ar bariņu draugu :)

Pārgājiens Klervo

Svētdien, redzot, ka saulīte ripo pa zemes virsu, sajutām sevī milzīgu enerģiju un nolēmām to likt lietā. Turpinot iepazīt Luksemburgas ziemeļu daļu, devāmies uz Klervo (Clervaux) - mežu ieskautu pilsētiņu ar klosteri kalna galā un baltu pili tā pakājē. Tomēr šis mūsu izbrauciens atšķīrās no citiem ar to, ka šoreiz bijām ieplānojuši pārgājienu. Sasmērājām graudu maizītes, uzvārījām laimes tēju (Gluck Tee), sastūķējām somā ar šalles un cimdus (kā nekā uz ziemeļiem pošamies) un čunčinājām augšup. Kristianai, kā izrādās, ir īpaša grāmata, kurā ir aprakstīti 200 dažādi pastaigu/pārgājienu maršruti pa visu Luksemburgu. Tā kā laiks bija jauks un tā vien rosināja uz kārtīgu izkustēšanos, izvēlējāmies 6,8 km garu vidējas grūtības pakāpes staigājamu posmu jau minētajā pilsētiņā. Maršruta sākums parasti ir vietā, kur var nolikt mašīnu, un tālāk jāiet, skatoties kartē un/vai sekojot norādēm, kas visa maršruta garumā ir redzamas uz stabiem, kokiem, sētām utt. Pastaiga izvērtās patiešām jauka, jo zobainā saulīte sildīja muguru un mežs smaržoja pēc rudens, zem kājām lapas, zīles, kastaņi, rieksti. Turklāt maršruts bija ļoti pārdomāts, lai soļotājiem būtu interesanti - mainījās gan ceļa segums un taciņu platums, gan pastaigas vietas reljefs. Rāpjoties visstāvākajā kalnā kaut kur meža vidū, bija sajūta, ka kājām nupat ir priekšpēdējā stundiņa klāt, bet, tā kā kompānija man bija iegadījusies dikti omulīga, mēs visi, elsdami, pūsdami un traki smiedamies, tajā kalnā tomēr uztikām, un skats lejup neapšaubāmi bija šo pūliņu vērts. Galu galā uzrāpāmies līdz pat Sv. Maurīcija klosterim, kur baznīcā bijām iecerējuši paklausīties gregoriāņu dziedājumus, izrēķinājām, ka pietiks laika pabeigt savu gandrīz 7 km garās pastaigas maršrutu un atgriezties ar mašīnu, un raitā solī devāmies finiša virzienā. Viss bija jauki, līdz konstatējām, ka aizdomīgi sen nav neviena norāde redzēta... rezultātā attapāmies 2 km ārpus Klervo šosejas malā un sapratām, ka esam kaut kur nošāvuši šķērsām. Raitā solī rikšojām tik pa kalnu lejup uz pilsētu, pāris krustojumos mazliet pabrīnījāmies, bet mašīnu atradām, uz klosteri aizbraucām un nokavējām tikai pusi koncerta. Gregoriāņi gan izrādījās pagalam žēlīgi - tikai 8 gabali un krietni jau gados, knapi dvesa. Pavisam nesen renovētā baznīca bija pilna cilvēku, mani nogurušie ceļabiedri uz sola klanījās, cīnoties ar miegu, bet es ļāvu acīm klejot, priecājoties par virāžu gaismas spēlēm uz baltajām sienām. Iededzinājām vēl pa svecītei, noziedojot baznīcai 50 eirocentus un devāmies māju virzienā. Pa ceļam vēl iegriezāmies Uršpeltas pilī (Chateau d'Urspelt), kurā strādā kāds mums pazīstams pavārs. Pili bieži izīrējot kāzām, turpat blakus arī mazītiņa kapelliņa, nu ļoti glīta. Idilli gan nedaudz pabojāja mēslu smarža no netālās fermas, tāpēc devāmies droši iekšā pa pils vārtiem, mētājot jociņus par prinčiem un princesēm. Pilī gan viss bija tukšs un kluss, tāpēc izstaigājām pagalmu, iebāzām degunu restorāna priekštelpā, nošausminājāmies par numuriņu cenām un steidzāmies mājup, jo nupat vienīgais, par ko spējām padomāt un parunāt, bija vienīgi vakariņas :) Šis man atgādina, ka jāuzraksta kādu brīdi par pāris interesantiem ēdieniem, ko ar Kristianas gādību esam šeit paguvuši nogaršot. Fotogrāfijas. Augšā: (1) pārgājiena posms gar kukurūzas laukiem (2) Klervo katedrāle (3) Uršpeltas pils (4) skats uz Klervo pili. Apakšā: (1) - (3) Klervo klosteris.